Par mani

Esmu dzimis 1938. gadā, tātad Ulmaņa laikos. Ģimenē vēl par mani vecāki brālis un māsa. Mūsu vecākiem bija labi iekopta jaunsaimniecība Brīvzemnieki, Zaļenieku pagastā. Kā mazs puišelis atceros kara laika krievu zaldātiņus, arī mirstošus, jo mūsu mājās bija pirmais pārsiešanas punkts Bēnes un Auces kaujās ievainotiem karotājiem.

  Tūlīt pēc kara, līdz kolhozu dibināšanai, bija laiks, kad vēl vecāki saimniekoja savās mājās. Bezgala interesantas un jaukas bija labības rudens kulšanas talkas.

Bet jau 1949.gada februārī cilvēkus aicināja uz kolhozu dibināšanas sapulci. Gribētāju bija gaužam maz, tādēļ sekoja 25. marta izvešanas. Atkārtoti aicināja dibināt kolhozu jau aprīlī. Šoreiz, vēl mājās palikušie, klusējot parakstīja, ka labprātīgi iestājas kolhozā Jaunā gvarde. Vēlāk ļaudis viņu pārdēvēja par zaļo vardi. Tēvs iejūdza zirgu ratos, tajos ielika maisā iebāztus gaili un pāris vistu, aizmugurē piesēja pāris govis un visu aizveda un bijušo vecsaimnieku māju lielajām kūtīm. Arī šo māju saimnieki jau bija izsūtīti 1941. gadā. Tā sākās kolhozi.

    Tā paša gada augustā arestēja manu tēvu par to, ka deva maizi mežabrāļiem, kā toreiz sauca partizānus. Māte ar māsu nokļuva slimnīcā, brāli paņēma armijā un 11 gadu vecumā paliku mājās viens. Netālu bija arī mammas vecāki, kas mani nedaudz pieskatīja.  Mamma mani skoloja, cik spēja un es to nekad neaizmirsīšu. Nauda jau nebija, nekad nebija doma vai iespēja smēķēt vai dzert. Mamma parādīja kurā virzienā ir Augstkalnes vidusskola un ar sieviešu velosipēdu aizbraucu. Vidusskolu beidzu 1958. gadā, no klasesbiedriem, diemžēl, paliekam arvien mazāk. 1966. gadā beidzu LLA lauksaimniecības mehanizācijas fakultāti. Strādāju par inž. meh. kolhozos, bet kopš 1970. gada vadīju praktiskos darbus elektrotehnikā savā bijušajā fakultātē.

Sākoties Atmodai, nelaidu garām nevienu pasākumu tajā nepiedaloties. Tūliņ, pēc attiecīgo likumu pieņemšanas, tēvs mani aicināja ņemt savu saimniecību un saimniekot. Tas bija priekšpēdējās AP laikā, premjers bija Vilnis-Edvīns Bresis, tādēļ arī mūs sauca par Breša zemniekiem. Šajā laikā jaunajām zemnieku saimniecībām bija nedalīts atbalsts visos iespējamos veidos.

 Diemžēl šis periods bija īss, jo beidzās šīs AP darbības laiks un 1991.gada 3.maijā ievēlējām pēdējo AP. Neskatoties uz to, ka tika pasludināta Latvijas neatkarība, reizē sākās, ar pieņemto likumu palīdzību, visas mūsu tautsaimniecības graušana. Pietiekoši labi izpratu pieļautās kļūdas un nekad nebalsoju ne par LC, ne arī par turpmākām varas partijām, kuras turpināja šo iesākto kursu.

Tagad, kad savu saimniecību esmu nodevis dēla pārziņā, atliek vairāk laika pārdomāt, kas būtu darāms, lai spētu ietekmēt notiekošos procesus mūsu Latvijai vēlamākā virzienā. Tam nolūkam šai vietnē gribu atrast domubiedrus, lai kopā izanalizētu un atrastu labākos risinājumus.


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .