Sakārtota valsts.
Ikvienam no mums ir patīkami atrasties gaumīgi un ērti
iekārtotā telpā. Ja katra lieta vienmēr atrodas savā vietā, tad ātri pie tā
pierodam un vajadzības gadījumā nepieciešamo viegli atrodam. Sakārtotā darba
vietā viegli apgūstam nepieciešamās iemaņas un darbs veicas labāk. Šādā vidē
būs arī mazāk negadījumu. Pareizi organizētā ielu un ceļu satiksmē būs daudz
mazāk satiksmes negadījumu kā braucot haotiski, kaut tā sākumā izliksies ērtāk
un ātrāk.
Līdzīgi ir arī valsts
mērogā. Ja mums būs pareizi organizēta valsts pārvalde, ražošana, samaksa par padarīto darbu un
nodokļu sistēma, mēs dzīvotu daudz pilnvērtīgāku dzīvi un būtu daudz
apmierinātāki ar sevi, savu darbu un savstarpējās attiecības būtu daudz
labākas. Mēs būtu apmierināti ar savu dzīvi un valsti.
Tikai labi un pareizi organizētā sabiedrībā būs mazāk gan
apzinātas, gan neapzinātas noziedzīgas darbības vai likuma pārkāpumu. Līdzīgi
arī labi organizētā valsts pārvaldē valstī būs mazāk korupcijas, nelaimju un
katastrofu. Tieši kontroles trūkums par konkrētās tehnikas izmantošanu radīja
Talsu traģēdiju, kurā gāja bojā bērni. Krāna vadītājs nekādā gadījumā
nedrīkstēja tā rīkoties, lai vai kas viņam to lika. Zolitūdes traģēdijā
vainojami cilvēki, kuri lika veikt darbus uz jumta, nepārliecinoties par tā
nestspēju. Vēlāk veiktās pārbaudes tiek
veiktas augstā politiskā līmenī, bet ļoti zemā profesionālā līmenī.
Mums ir it kā birokrātijas mazināšanas nolūkā apvienotas
Zemkopības, Jūras lietu un Mežsaimniecības ministrijas. Vispirms ir jābūt Lauksaimniecības
ministrijai, jo zemkopība ir tikai tās nozare. Rezultātā jūras lietās valda
ostu karaļi, bet mežus nekontrolēti izcērt un pārdod, jo nav par šīm jomām
atbildīgo institūciju. Tāpat nav Celtniecības ministrijas, kura vadītu un
kontrolētu visu objektu celtniecības gaitu un drošības pasākumu ievērošanu. Tieši šīs ministrijas trūkums ir primārais
cēlonis minētām katastrofām.
Mums tiek apgalvots, ka Latvija ir demokrātiska valsts. Bet
vai mēs skaidri apzināmies robežu starp demokrātiju un visatļautību? Domāju, ka
nē. Prasība pēc pareiza lēmuma pieņemšanas nav demokrātijas pārkāpums, tāpat kā
prasība ievērot ielu un ceļu satiksmes noteikumus. Kategoriska prasība pieņemt ražošanas attīstības interesēm piemērotus lēmumus nav diktatūra,
bet tas ir tikai veids kā nodrošināt visas sabiedrības demokrātisku vēlmi
dzīvot saprātīgu un pārtikušu dzīvi.
Patiesībā mūsu valsts pārvalde sākas ar Saeimas
priekšvēlēšanu reklāmām un diskusijām. Reklāmas parasti ir viena cilvēka
monologs ar aicinājumu pirkt kādu preci vai balsot par konkrēto piedāvājumu to
sīkāk nepamatojot. Bieži uz māju sienām vai ceļa malās ir plakāti ar konkrētu
deputātu kandidātu attēliem un kāds īss sauklis. Vēlētājiem rodas tikai vizuāls
priekšstats par konkrēto kandidātu, bet tas nedod nekādu sīkāku informāciju un
vēlēšanās vēlētājs par viņu balso. Vairākas Saeimas agrāk, ZZS partija pie
Tērvetes ceļa malā novietoja lielu plakātu ar uzrakstu: ZZS ir par pārtikušu
cilvēku apdzīvotos laukos. Gūti būs atrast kādu vēlētāju, kurš nebalsotu par
šādu solījumu. Tikai kā to panākt ZZS partija neizpauž un līdz šai dienai nav
pat centusies to sasniegt. Tātad visi,
kuri par šo partiju balsoja, tika piekrāpti.
Lai vēlētāji varētu izdarīt pamatotu izvēli par ko balsot,
viņiem vispirms ir jābūt vispusīgai un pilnīgai informācijai par katru deputāta
vai tautas vēlēta Prezidenta kandidātu.
Lai šādu informāciju vēlētājs varētu saņemt, ir jārīko pietiekoši plašas, par
budžeta līdzekļiem apmaksātas diskusijas
TV pārraidēs vai tieši auditorijā, bet ne partijām jāpiešķir līdzekļi no
budžeta. Tā katrs klātesošais klausītājs vai skatītājs varēs uzdot konkrētu
jautājumu: kā konkrētais kandidāts savu solījumu spēs izpildīt un kādi konkrēti
pasākumi tam nolūkam tiks veikti. Savukārt visi skatītāji vai klausītāji savu
uzticēšanos konkrētai partijai vai kandidātam varēs izteikt ar visiem
iespējamiem elektroniskiem balsošanas veidiem. Rezultātā vēlētāji gūs pilnīgāku priekšstatu par katru kandidātu, viņu
izvēle būs daudz pamatotāka un spēsim ievēlēt daudz kvalitatīvāku Saeimu. Tieši varas partiju monopltiesības uz varu, ir iemesls to politiskai bezatbildībai un tikai pastāvot reālai iespējai netikt atkārtoti ievēlētiem, palielinās partiju politisko atbildību.
Tieši haotiskas priekšvēlēšanu reklāmas, bija galvenais
cēlonis pirmskara Latvijas parlamentāras valsts pārvaldes modeļa neveiksmei un
šodien mēs šo pašu kļūdu atkārtojam. Nodrošinot
pārdomātas, valsts apmaksātas debates, lai vēlēšanās varētu balsot par labāko
kandidātu, varēsim sasniegt labāku rezultātu arī Parlamentārā valsts pārvaldē.
Pašreizējās Saeimas modeļa galvenā pretruna ir tā, ka kvalificētu speciālistu sagatavotus likumu projektus apstiprina gadījuma rakstura ievēlēti deputāti. Tagad jau kā parodija skan 100 gudras galvas vai tautas kalpi. Šādos apstākļos vispirms jau politizētas komisijas izstrādā konkrētiem cilvēkiem viņu biznesa interesēm izdevīgus nosacījumus, bet deputāti, pakļaujoties koalīcijas prasībām, spiesti par tiem balsot. Tā pašreizējā Saeima ļoti lielā mērā kalpo praktiski katras partijas vadošo deputātu un tiem pietuvināto personu biznesa interesēm.
Pieņemsim, ka tautai ir izdevies ievēlēt gudru un visādi piemērotu Prezidentu ar plašām pilnvarām. Viņa tiešā pakļautībā ir visu nozaru ministri, kuri atbildīgi vada savu nozari un izstrādā rūpīgi pārdomātus konkrētus likumu projektus. Tad tagad cik kompetentai un atbildīgai ir jābūt Saeimai, lai tos apstiprinātu? Nu rodas vajadzība lai mums būtu reāli šīs 100 gudrās tautas kalpu galvas. Tagad ir nepieciešamība lai tādas arī atrastu un ievēlētu. Bet vai ir nepieciešamas visas 100 galvas, varbūt pietiktu ar krietni mazāku skaitu? Jau tagad, vismaz skaitās, ka aktīvi strādā nedaudz vairāk kā puse deputātu. Pārējie sēž opozīcijā. Galvenais uzdevums tagad būtu panākt, lai šis samazinātais skaits deputātu tiešām būtu pietiekoši kompetenti un spētu strādāt ar vislielāko atbildības sajūtu.
Līdz šim vēlēšanās izvēlam konkrētus cilvēkus pamatojoties uz
viņu solījumiem par turpmāko rīcību. Bet galvenais jau ir kādus lēmumus šie
deputāti pieņems, nevis kuri tie konkrēti būs. Tātad varbūt būtu labāk ar
iespējamiem elektroniskiem balsošanas veidiem izteikt mūsu visu attieksmi pret
ievēlēto deputātu rīcību, atbalstīt viņu darbu vai nē? Ja šādā veidā vairākums
cilvēku izsaka neapmierinātību ar deputātu darba rezultātu, tad viņus nomaina. Domāju, ka šodienas mūsu valsts ekonomiskā
stāvokļa vērtējums būtu ļoti negatīvs, tātad būtu jāmaina cilvēki, kuri mūsu
tautsaimniecību vada.
Pašreizējā Saeimas variantā pēc gadījuma rakstura cilvēku
ievēlēšanas tiek veidotas specializētas komisijas likumu detalizētai izstrādei.
Pašās 30-to gadu beigās K. Ulmanis sāka veidot Tautas pārstāvniecību jau no
konkrētu nozaru pārstāvjiem. Vispirms tika izveidotas, sīkās apvienojot, visu
nozaru biedrības, kuras izvirzīja savus pārstāvjus uz attiecīgo kameru. Bija
domāts, ka šīm kamerām būs likumdevēja tiesības. Tā no 1934. līdz 1936. gada
15. maijam tika izveidotas Tirdzniecības un rūpniecības, Lauksaimniecības,
Amatniecības un Darba kameras. Tās visas kopā veido Valsts saimniecības padomi,
kura varētu būt pašreizējo ministriju līmenī. 1938.gada 5.maijā izveidotā
Rakstu un mākslas kamera kopā ar Profesiju kameru veidoja Valsts kultūras
padomi. Tā toreiz mēģināja izveidot katras nozares pārstāvniecību likumdevēja
līmenī jau tieši no katras nozares biedrības. Šajā sakarā K. Ulmaņa sacītais „Likumdošanā darbosies tieša tautas
pārstāvniecība, bet tā vairs nebūs politisko partiju kopsapulce.” K.
Ulmanis ceļinieks, diktators, moceklis. 363. Lpp. Diemžēl visu šo jauninājumu
ieviešanu pārtrauca Latvijas okupācija. Tagad
tikai atliek mūsu paaudzei to izvērtēt, derīgo pārņemt un censties realizēt
mūsdienās, lai vēlreiz Latviju darītu bagātu un skaistu.
Jānis Labrencis
2015-01-17