Atgriešanās.
Šajā vietnē es gribētu runāt un aicināt to darīt arī citiem,
par mūsu valsti, par Latviju, kāda viņa reiz bija, ir un kādu mēs to vēlētos
redzēt un atstāt nākamām paaudzēm. Lielākā mūsu valsts šodienas traģēdija ir tā,
ka mūsu darba spējīgie cilvēki pamet mūsu valsti. Tā ir neaprakstāma traģēdija vispirms jau šiem cilvēkiem un mūsu valstij, paliek pamesti bērni un bez apgādniekiem veci cilvēki. Valsts bez savas tautas ir
tikai tukša zemes teritorija, kuru ātri vien apgūs svešas valstis un tautas.
Tieši tādēļ es šai vietnei devu nosaukumu Atgriešanās. Mēs nekādā gadījumā
nedrīkstam tik vieglprātīgi pamest mūsu valsti. Visdārgākais ir tas, kā mums
nav. Tikai tad, kad mums vairs nebūs savas valsts, mums nebūs arī savas tautas
un valodas, tad mums šīs lietas liksies visdārgākās, tikai tad būs par vēlu
savu rīcību nožēlot. Daudzi, arī pie varas esošie, esam neziņā, kā no šīs
situācijas izkļūt. Šajā vietnē, izmantojot savu ilggadējo pieredzi un pieejamo
informāciju, centīšos piedāvāt savu redzējumu un uzklausīt citu viedokli, kā
attīstīt mūsu valsts tautsaimniecību un veidot mūsu politisko valsts pārvaldi.
Tikai skaidri saskatot ceļu, kurš mums ejams, mēs būsim pārliecināti par savas
rīcības pareizumu. Tikai tad mēs varēsim droši raudzīties nākotnē, ja spēsim
mūsu valstī nodrošināt tādu tautsaimniecības attīstības pakāpi, kurā ikviens
spēs atrast savām interesēm un spējām atbilstošu darbu ar pienācīgu atalgojumu,
bet šodienas aizbraucējus varēsim svinīgos apstākļos sagaidīt Rīgas lidostā ar
dziesmu Nekur nav tik labi kā mājās.
Jānis
Labrencis. 2014.-10.-5.
7 komentāri - Atgriešanās.
Ikdienišķi cilvēki velkas pa lielo ceļu, nekad neejot turp, kur viņi grib, bet kurp plūst pūlis ap viņiem. Viņi mūžīgi pārvēršas, tikai tai ziņā paliekot nemainīgi, ka pieņem apkārtējo lietu krāsu, tāpat kā teiksmainais hameleons. Viņiem nav nekāda īpatnēja rakstura, bet ir tikai vispārējs, ko apstākļi uzspieduši viņu tautai. Viņi baudīja dzīvi kopā ar frančiem, kādi tie bija agrāk, viņi politizē starp angļiem, skopuļo starp holandiešiem un piedzeras starp latviešiem no šūpuļa līdz kapam. Turpretī tas, kam daba līdz ar ugunīgāku temperamentu piešķīrusi vairāk rakstura enerģijas un vairāk spēju, nogriežas no iemītā ceļa un skrien pa purviem un muklājiem, pa birzēm un pļavām pakaļ krāšņajam tēlam, ko tam rāda viņa fantāzija, kamēr šā tēla krāsas pamazām izdziest un tas izzūd zilā gaisā. Noguris viņš tad apstājas un atņem elpu. Aukstasinīgi, ar asu un pareizi vērtējošu skatienu viņš aplūko un apsver pasauli un visu to, ko līdz šim ar savām pūlēm panācis; viņš bauda savu pūļu augļus un stingrā gaitā tuvojas drošam mērķim. Lai gan viņam vairs nav tās ugunīgās kvēles un to skaisto sapņu, kādi bija jaunībā, tad tomēr viņu atalgo pieticīgāka vēlēšanās, kas retāk viļ, un īsts prieks; tā neikdienišķas cilvēks atgriežas ikdienas dzīves lokā kā stiprs, darbīgs vīrs, un gadsimteņi svētī viņa mūžu; vai arī viņš aizmiegtām acīm klīst tālāk pa iztēles burvju dārzu. Ļaudis nesaprašanā nolūkojas viņam pakaļ, brīnās par šo dīvainību un nožēlo to.
/G.Merkelis/