Latvijas atdzimšanas ceļš.
Latvijas ekonomiskā sagrāve nav pie varas bijušo vai
esošo kļūda. Tā ir apzinātas rīcības sekas, nolūkā lai pierādītu, ka Latvija
ārpus Krievijas nevar sekmīgi pastāvēt. Jau 1990. gadā Interfrontē tika
izplatīta informācija ar norādēm, kā jāvada Latvijas valsts, lai to ātrāk
varētu atgriezt Krievijas sastāvā. Tika ieteikts Saeimā ievēlēt Interfrontes
cilvēkus, amatos iecelt tādus cilvēkus, kuri precīzi izpilda pavēles, bet
neiedziļinās lietas būtībā. Ir ieteikts maksāt pēc iespējas mazākas algas
izglītības, medicīnas un tieslietu sistēmā strādājošiem. Lauksaimniecību veidot
tādu, lai saimniekošana neatmaksātos, bet pārtiku iztikai nāktos ievest.
Pēdējais teikums ir, jo vairāk mēs (krievi) šeit būsim, jo ātrāk atgriezīsim
Latviju Krievijas sastāvā. Šodien varam teikt, ka ir izpildītas visas norādes
ar lielu uzviju. Vēl jāizpilda tikai pēdējā norāde.
Latvijas tautsaimniecības sagrāve tiek veikta ekonomiski
pareizi. Vispirms tika sagrauta ražošana, ieviesta pasaulē vērtīgākā valūta
lats, kas ļoti veicināja importu. Sāka attīstīt importa preču lielveikalu
tīklu. Cilvēki, palikuši bez darba un iztikas līdzekļiem, sāka masveidīgi
pamest Latviju.
Lai tagad glābtu Latviju, steidzīgi ir jāatjauno visu
iespējamo veidu patēriņa preču ražošana. Ir viegli saprotams, ka lai ražotu
vienalga ko, ir nepieciešama labvēlīga nodokļu politika un produkcijas
realizācijas iespējas. Pilnīgi sākumā pietiktu, ja sāktu ražot pārsvarā preces
pašu patēriņam, sevišķi pārtiku. Ražojot pārtikas preces apstākļos, kas ir tuvi
dabiskai videi, būs vieglāk konkurēt ar importa pārtikas precēm.
Mūsu nodokļu politika ir klajā pretrunā ar ES regulām.
Plaši pielietotā PVN definīcija nosaka, ka PVN
ir netiešais nodoklis, kurš neskar uzņēmēju un to maksā preču vai pakalpojuma
galējais saņēmējs. Ir pat speciāla ES regula, kura nosaka, ka PVN darbojas tikai preces pārdošanas vai
pakalpojuma sniegšanas brīdī galējam patērētājam! Tad kāpēc tiek prasīta uzņēmējam maksāt,
tā saucamo, PVN priekšapmaksu, pērkot ražošanai visu nepieciešamo, energoresursus
ieskaitot? Būtībā šī priekšapmaksa ir nodoklis uzņēmēja ieguldījumiem ražošanā.
Kāpēc pasažieru un kravu pārvadātājiem ir jāmaksā nodoklis par izlietoto
degvielu vai elektroenerģiju, ja pēc tam ir jāsubsidē viņu uzņēmējdarbība? Ir
zināms, ka neapliekot ar nodokli ieguldījumus ražošanā, stimulē tās attīstību.
Iespēja šo nodokli pēc ražošanas cikla beigām saņemt atpakaļ, paver iespējas
daudzām krāpnieciskām darbībām.
PVN kā patēriņa nodokli mēs visi maksājam iepērkoties
veikalā. Tad nauda vispirms nonāk veikala kasē, no kuras to droši nogādā bankā.
Tieši šī vienkāršā un drošā nodokļa iekasēšanas iespējas dēļ, šādu nodokli, ar
nelielām atšķirībām, lieto lielākā daļā pasaules valstis. Nesen ieviestā
reversā PVN iekasēšana vēl vairāk sadārdzina ražošanu un prasa lielus
administrēšanas izdevumus.
Bieži nākas
dzirdēt, ka uzņēmēji nemaksā nodokli. Ikviens uzņēmējs labprāt maksās nodokli,
ja būs izpildīti divi nosacījumi. Vispirms uzņēmējam jābūt pārliecinātam, ka
pēc visu nodokļu nomaksas viņam nedraudēs maksāt nespēja. Otrs nosacījums ir
lai uzņēmējs redzētu, ka no viņa maksātā nodokļa, algas saņem skolotāji, kuri
māca viņa bērnus, algas saņem ārsti, pie kuriem veselību atgūst viņš pats.
Ikvienai uzņēmējdarbībai jābūt spējīgai attīstīties un paplašināties. Šodien
diemžēl tā nav. 2017. gadā no jauna uzsākuši uzņēmējdarbību ir ievērojami mazāk
nekā to beiguši. Tikai attīstot ražošanu palielināsies darbavietu skaits un
liela daļa emigrējušo varēs atgriezties uz dzīvi atpakaļ dzimtenē.
Vēl nodokļu jomā ir jālikvidē tāds nodoklis kā VSAOI. No
darba algas ir atskaitāmas tikai iemaksas katra strādājošā pensiju fondā. Bet
visa veida pabalstus būtu jāmaksā tikai vidēji un maznodrošinātiem no kopējā
valsts sociālā budžeta. IIN iekasējam tikai no sevišķi lielām algām un
ienākumiem. Nodokļu politikai jābūt orientētai uz ražošanas attīstību, nevis uz
bezdarbnieku pabalstu maksāšanu.
Arī lauksaimniecībā tiek piemērots tas pats PVN tipa
nodoklis. Nav vienalga vai degvielu ieleju mašīnā un braucu uz Jūrmalu
izklaidēties, vai ieleju traktorā un braucu art. Pirmajā gadījumā degvielu
patērējam sadzīvē un tad ir jāmaksā patēriņa nodoklis. Otrajā gadījumā
degvielas iegāde ir uzņēmēja ieguldījums ražošana un patēriņa nodokli nedrīkst
iekasēt. Šodien tas tā nav. Sadzīves vajadzībām dažām precēm ir samazināts vai
vispār nav patēriņa nodoklis. Ražošanā nepieciešamām precēm šāds nodoklis ir
vienmēr, arī izmantotiem energoresursiem. Tā kā preces eksportējot nodokļa nav,
tad pašu ražotājiem ražošanai nepieciešamās preces ir par 21% dārgākas nekā tās
pārdodam citām valstīm. Ja uzņēmējiem
būtu iespēja visas ražošanā nepieciešamās preces, sevišķi energoresursus,
iegādāties bez kaut kāda nodokļa, tad ražošana varētu būt daudz stabilāka,
cilvēkiem būtu darbs, algas un viņi varētu maksāt normālu patēriņa nodokli.
Šāda nodokļu politika ir lielākam vairumam ES un pasaules valstu un tās sekmīgi
attīstījušas savu tautsaimniecību.
Lauksaimniecībā, tāda nodokļu politika, kurā nodokļa
lielums ir atkarīgs no realizētās produkcijas daudzuma, nav piemērota. Ir ļoti
lielas iespējas saražoto produkciju pārdot neoficiāli, un izvairīties no PVN
nodokļa nomaksas. Tieši šī iemesla dēļ mums vēl šodien ir vismazākā ražība ES,
jo tikai daļu produkcijas esam pārdevuši oficiāli. Šo problēmu sekmīgi
atrisināja jau 1991. gada 20. decembrī toreizējā AP pieņemtais likums par Zemes
nodokli. Šis nodoklis pēc lieluma tika noteikts atkarībā no saimniecības
atrašanās vietas, zemes auglības un citiem ražošanu ietekmējošiem faktoriem.
Esmu īsumā izstrādājis datorizēti viegli sastādāmu saimniecību datu bāzi, kura
ļautu šādu nodokli noteikt atkarībā no daudz vairāk faktoriem.
Jau ES tiek atzīts, ka vienotie platību maksājumi, tiek
nelietderīgi izmantoti. Šāda datu bāze dod iespēju visus saimniecību attīstībai
domātos līdzekļus, sadalīt individuāli katrai saimniecībai vadoties no reālas
vajadzības. Šāda prasība ir izvirzīta arī pēdējā ES regulā par vienoto
lauksaimniecības politiku. Lai tagad atjaunotu Latvijas tautsaimniecību, ir jāizpilda
sekojošie pasākumi:
1. Jālikvidē
ražošanas attīstību bremzējošā PVN priekšapmaksa.
2. Lai
palielinātu strādājošiem algas, no tās atskaitīt tikai iemaksas pensiju fondā.
3. Lauksaimniecībā
atjaunot Zemes nodokli, kas dotu iespēju palielināt ieņēmumus no tās.
4. Atjaunot
Mežsaimniecības, Jūras lietu un Celtniecības ministrijas, nolūkā uzlabot šo
nozaru darbību. Likvidēt VARAM, kā darbā sevi neattaisnojušu.
5. Zemkopības
ministrijai atjaunot Lauksaimniecības ministrijas nosaukumu. Galvenā tās nodaļa
būtu lauksaimniecības ražošanas pārvalde.
6. Atjaunot
Latvijā iekšzemes tirdzniecības tīklu, kā galveno vietējo ražotāju pārtikas un
nepārtikas preču realizācijas vietu.
Latvijas tauta ir dziļā
depresijā, pārāk daudz cilvēku ir pametuši mūsu valsti. Ir tukši pat veseli
ciemi. Skolotājiem palielināt algas tikai uz slēgto skolu rēķina ir noziegums
pret Latvijas izglītības sistēmu. Ļoti daudz zemes ir pārdotas ārzemniekiem.
Lai tagad sāktu Latvijas attīstību, ir nepieciešams realizēt ievērojamas nodokļu, valsts
pārvaldes un citas reformas. Pirmās brīvvalsts laikā cilvēki ar vienkāršiem
līdzekļiem īsā laikā spēja padarīt Latviju bagātu un skaistu. Tagad mūsu rīcībā
ir moderna tehnika, sakaru līdzekļi un zināšanas, tāpēc arī mums ir iespējas
atkārtot pirmskara Latvijas sasniegumus.
Jānis Labrencis
2018.13. decembris.