Latvija toreiz un tagad.

Latvija toreiz un tagad.

     Pirmskara Latviju mūsu senči izcīnīja grūtās un asiņainās cīņās reizē karojot pret diviem ienaidniekiem, kā austrumos pret krieviem, tā rietumos pret vāciešiem. Nupat iznākušajā grāmatā „Labie gadi” tās autors Alfrēds Bērziņš raksta: 630 dienas ilgajā atbrīvošanās karā Latvija zaudēja 154 kritušos un bezvēsts pazudušos virsniekus un 2880 kareivjus (citāta beigas). Liela daļa virsnieku pēc kara sekmīgi piedalījās jaunās Latvijas valsts veidošanā un pārvaldīšanā un bija mūsu valstij uzticīgi miera laikā, tik pat, cik atbrīvošanās cīņās.

         Diemžēl to nevar teikt par mūsu šodienas Latvijas valsts vadītājiem, sevišķi neatkarības sākumā. Ļoti daudzi no viņiem agrāk tādu neatkarīgu Latviju pat sapņos negribēja redzēt. Viņi veikli izmantoja savu agrāko gadu pieredzi propagandas un vadošā darbā, lai nobīdītu malā cilvēkus, kuri tiešām no sirds vēlējās atjaunot brīvu un neatkarīgu Latviju. Pēdējā LPSR AP notika diskusija, kādu Latviju turpināt? Tika piedāvāti trīs varianti: turpināt tādu pašu AP kā līdz šim, otrs variants bija Juristu biedrības piedāvātais tautas vēlēts prezidents un trešais variants Tautas sapulce. Diemžēl šīs AP darbības laiks beidzās un netika izdarīta nekāda izvēle.

       Pēdējā AP tās darbības sākumā bija diskusijas par pilsonības jautājumiem, bet kādu Latviju turpināt, tādu diskusiju stenogrammās es neatradu. Man atmiņā ir Gorbunova jautājums, kādu Latviju turpināt? Pats tālāk ieteica turpināt Stučkas Latviju, jo tā esot bijuse demokrātiska republika, bet Ulmaņa Latvija bijuse diktatūra. Uz šādu piedāvājumu deputātos bija dzirdama liela neapmierinātība. Tad es atceros Gorbunova tālāk teikto: Tādā gadījumā Latvija jāveido kā daudzpartiju parlamentāra valsts, jo tāda ir pasaules valstu prakse (citāta beigas). Diemžēl nebija neviena deputāta, kurš atgādinātu, ka šāda parlamentāra valsts, Latvija jau bija un guva ļoti negatīvu pieredzi. Latvija savus labākos gadus sasniedza drīzāk kā prezidentāla republika ar ļoti plašām prezidenta pilnvarām. Nav tiesa, ka K. Ulmanis darīja visu viens pats. Vēlreiz gribu citēt A. Bērziņu: Pirmo Ministru kabinetu Ulmanis pēc pārmaiņām sastādīja, vadoties ne vien no piemērotības, bet arī no piederības agrākiem Saeimas nogrupējumiem, īstenībā tā bija neoficiāla koalīcijas valdība, kurā ienāca ministri vai no visām lielākām latviešu pilsoniskām partijām (citāta beigas).

 Izvēloties parlamentāras valsts modeli, bijušie kompartijas līderi labi saprata, ka pārējās partijas nebūs spējīgas konkurēt ar viņu politiskā darba pieredzi un viņi būs vadošā partija Latvijas Ceļš.  Pēdējās AP laikā premjera Godmaņa vadībā sākās visaptveroša Latvijas ekonomikas un saimnieciskās dzīves graušana. Tieši tādēļ Godmanis nebija iecienīts premjers iedzīvotāju vidū un uzņemoties vadīt Tautas Frontes frakciju pirms 5. Saeimas vēlēšanām, apzināti panāca to, ka cilvēki vairs nebalsoja par TF un tā neiekļuva Saeimā.

      Vienlaicīgi šajā periodā aktīvi sāka savu darbību Inerfronte. Žurnālists M. Ziemiņš savā grāmatā Trešā Atmoda raksta: Sevišķi slepenās Kremļa instrukcijas Latvijā pārpublicēja Interfrontes laikraksts Jūrmala krievu valodā. Tajā ir vesela sistēma rūpīgi pārdomātu pamācību, kā ieņemtajā valstī panākt pilnīgu metropoles ietekmi. Pavisam instrukcijā ir 45 punkti. Lūk tikai daži no tiem. Likumdošanā jāpanāk, lai visi tiesiskie un organizātoriskie rīkojumi nebūtu precīzi un saskaņoti. Panākt, lai tiktu izveidotas uz reiz vairākas komisijas, neviena no kurām nebūtu tiesīga pieņemt galīgo lēmumu. Panākt visu līmeņu administratīvā aparāta maksimālu palielinājumu, pieņemt darbā tādas personas, kas centīgi pilda uzticētos pienākumus, bet neiedziļinās lietas būtībā. Politiku attiecībā uz individuālo zemniecību, veidot tādu, lai saimniekošana neatmaksātos, ražotā produkcija būtu zemas kvalitātes, bet pārtiku iztikai nāktos ievest. Panākt, lai visos amatos strādājošie saņemtu pēc iespējas zemākas algas, jo sevišķi veselības, izglītības un tiesu sistēmā strādājošie. Nesaukt pie atbildības tās personas, kuras partija izvirzījuse vadošā amatā, īpašos gadījumos pārcelt paaugstinātā amatā citur. Censties privatizēt visus lielos objektus: fabrikas, veikalus, namus Jūrmalā. Jo vairāk mēs šeit būsim, jo drīzāk mēs Latviju atgriezīsim Krievijas sastāvā (citāta beigas).

     Šodien varam droši apgalvot, ka visi šīs instrukcijas norādījumi ir izpildīti ar ļoti lielu uzviju. Mūsu valsti pat cilvēki ir masveidā pametuši, zeme pārdota, meži izcirsti un pārdoti. Mēs tiekam virzīti pēc Ukrainas scenārija. Vispirms valsti noved līdz bankrotam, tad sākas ekonomiskie nemieri, kuri pāraug politiskos ar krievu aktīvistiem priekšgalā un Krievijas karogu gaisā.

       Šodienas Latvijas valstiskuma saglabāšanas vienīgā izeja ir strauja ražošanas attīstība, lai maksimāli palielinātu iedzīvotāju nodarbinātību. Vispiemērotākais Latvijas tautsaimniecības modelis būtu, kad mūsu lauki mūs visus pabaro, bet pilsētas visus apkalpo, iespējamo eksportējam, bet importējam tikai to, ko paši nespējam saražot. K. Ketners kopā ar O. Lukāšinu sarakstītā grāmatā „Nodokļi ES un Latvijā” raksta: Nodokļu politika ir instruments, ar kura palīdzību var ietekmēt valsts ekonomiku, stimulēt vai bremzēt kādas nozares vai tautsaimniecības sektora attīstību, ietekmēt kādas valsts teritorijas attīstību (citāta beigas).

      Tad kāda ir mūsu nodokļu politika?  Mums galvenais ir PVN tipa nodoklis, kurš reizē arī saucās patēriņa nodoklis. Bet kas ir patēriņš? Nav vienalga, vai es nopērku degvielu, ieleju vieglajā mašīnā un braucu uz Jūrmalu atpūsties, vai ieleju traktorā un braucu art. Pirmajā gadījumā tas  tiešām ir patēriņš, bet otrajā ražošana. Maksājot ražošanas sākumā, tā saucamo PVN priekšapmaksu, mums izņem pašreiz 21% no ražošanai paredzētiem līdzekļiem!!! Lai nodoklis būtu labvēlīgāks ražošanas attīstībai, to nekādā gadījumā nedrīkst iekasēt no ieguldījumiem ražošanā. Tas būtu pieļaujams tikai valstīs ar augsti attīstītu ražošanu, nolūkā lai gūtu lielākus ieņēmumus budžetā uz tālākas ražošanas attīstības rēķina. Eiropas attīstītākās valstis, tādas kā Vācija, Anglija, Skandināvijas valstis un citas, ir spējīgas iekasēt ražošanai neizdevīgāku nodokli, reizē  saņemt budžetā lielākus ieņēmumus. Turpretim valstis ar vājāku ekonomiku spēj maksāt ražošanas attīstībai labvēlīgāku nodokli, bet ieņēmumus budžetā var palielināt tikai palielinot ražotāju un nodokļu maksātāju sakaitu.

Šādu nodokli ar likumu pieņēma jau 1990.gada 20.decembrī. Rūpnieciskā ražošanā tas bija peļņas nodoklis, bet lauksaimniecībā  zemes nodoklis. Peļņas nodokli, kā zināms, aprēķina no uzņēmuma gūtās peļņas. To savukārt aprēķina no uzņēmuma gūtiem bruto ieņēmumiem atskaitot ražošanas izmaksas, tai skaitā arī normālas darba algas, no kurām atskaita iemaksas pensiju fondā. Šajā gadījumā neiekasētā PVN priekšapmaksa iet cauri ražošanas procesam un dod reālu lielāku preces pievienoto vērtību, līdz ar to lielāku peļņas nodokli.

ASV pie preču cenas skaita klāt katrā štatā savādāku pārdošanas nodokli. Lielākais šāds nodoklis ir Kalifornijas štatā 8,25%. Pārējos štatos mazāks, bet piecos štatos ar cilvēkiem nelabvēlīgiem darba un dzīves apstākļiem nodokļa nav. Tāds ir arī Aļaskas štats.

 Kādu patēriņa nodokli mēs varam iekasēt no Latvijas pamestajām nomalēm? Tagad arī šeit varētu piemērot samazinātu patēriņa nodokli. Peļņas un pārdošanas nodokļus var samazināt visos attālākos valsts nostūros. Tas ievērojami veicinātu šo pamesto vietu attīstību. Vēlreiz gribu citēt K. Ketneru un O. Lukāšinu: Nodokļiem un nodevām jāveicina valsts sociālā un ekonomiskā attīstība. To var panākt, samazinot un diferencējot nodokļu likmes un piešķirot nodokļu atlaides. (citāta beigas)

Tieši tāpat ir diferencēts lauksaimniecībā zemes nodoklis. Tika noteikts, ka saimniecības Rīgas tuvumā maksās pat 96 rubļus par ha. aramzemes, bet Latgalē atsevišķas saimniecības maksāja tikai 10 rubļus par ha. aramzemes. Tā toreiz bija paredzēts vienmērīgi attīstīt mūsu valsti.

Diemžēl jau 1994. gadā 5. Saeima šos likumus atcēla un ieviesa PVN. Pirms 12. Saeimas vēlēšanām iesūtīju partijām NSL, Reģionu partijai, NA un Konservatīvajai partijai ierosinājumu vismaz izskatīt šādas nodokļu reformas. Diemžēl neviena no minētajām partijām pat neturēja par vajadzību atbildēt. Tad kādas pārmaiņas mēs varam gaidīt? Pilnīgi nekādas!! Solījumi samazināt UIN vai IIN neko nedos, jo mums jau nav vairs ne ražotāju ne arī strādājošo, kam šos nodokļus samazināt. Arī prasība samazināt PVN pārtikai tikai ļaus iedzīvotājiem nedaudz samazināt izdevumus, bet samazinās budžeta ieņēmumus un kopējo ražošanu neietekmēs. Darba spējīgo cilvēku brīva iespēja meklēt darbu citās ES valstīs ir tikai vienīgā izeja šiem cilvēkiem, bet mūsu valstij tā ir katastrofa. Kad pirms kara  cilvēki masveidā gribēja pamest Latviju, bet Ulmanis to neļāva jautājot, kas notiks ar Latviju, ja mēs visi viņu pametīsim? Tieši tāpat es gribu jautāt tagad, kas notiks ar Latviju, ja mēs turpināsim viņu pamest? Tāpēc es aicinu ikvienu lapas apmeklētāju piedalīties izsakot savu viedokli komentāru veidā. Neviens cits mūsu vietā neko nedarīs. Mūsu pārticība ir jāizcīna tikai mums pašiem.

Jānis Labrencis     2014-10-20

5 komentāri - Latvija toreiz un tagad.

Komentēt