Latvijai nepieciešamās reformas

 Mūsu, pie varas tikušie deputāti, izskatās, ka pilnīgi nemaz neredz galveno mūsu valsts problēmu: neattīstīto ražošanu ar tai sekojošo bezdarbu, nabadzību, zemo dzimstību, darba spējīgo cilvēku masveida emigrāciju un arvien lielāku imigrantu pieplūdumu Latvijā. Līdz šim esam cīnījušies tikai ar neattīstītās ražošanas sekām, bet ne ar cēloņiem.

Mums ir bijuši dažādi, par dārgu naudu sacerēti ieteikumi, kā cīnīties, piemēram, pret zemes pārdošanu ārzemniekiem, bija reemigrācijas programma, bet visas šīs un daudzas citas problēmas ir tikai sekas daudzām mūsu ekonomikas aplamībām. Neviens deputāts, ne arī ministrs nav jautājis, kādēļ mūsu cilvēki pamet laukus, pamet Latviju un tur, svešumā strādā, bet savās tēva mājās nē?

Pavērosim, cik ir jebkurā lielveikalā pārdošanā Latvijā ražotas preces? Lasīju, ka no visas patērētās pārtikas, tikai aptuveni puse ir mūsu pašu ražotā. Bet kā ir ar nepārtikas vai rūpniecības precēm? No visām precēm atradīsim, ka Latvijā ražo Liepājas kafiju, ir kāda Auroras zeķe, Laimas konfektes un vēl kādu preci atradīsim. Bet kādas ir izredzes, ka no daudzu simtu importa preču klāsta, pircējs izvēlēsies tieši Latvijā ražoto? Gauži niecīgas! Bet ražot var tikai to, ko var pārdot. Tātad, ja ir mazas izredzes pārdot, tad ir arī tikpat mazas iespējas to ražot. Tieši tādēļ mums ir jāattīsta vienlaicīgi visu veida preču ražošana un realizācija, vispirms savā, iekšzemes tirgū. Latvijas apstākļiem piemērotākais tautsaimniecības modelis būtu, kurā mūsu lauki mūs visus pabaro, bet pilsētas visus apkalpo, bet lieko un iespējamo eksportējam.

 K. Ketners kopā ar O. Lukāšinu sarakstītā grāmatā Nodokļi ES un Latvijā raksta: Nodokļu politika ir instruments, ar kura palīdzību var ietekmēt valsts ekonomiku, stimulēt vai bremzēt kādas nozares vai tautsaimniecības sektora attīstību, ietekmēt kādas valsts teritorijas attīstību. Tātad mums ir obligāti jāmaina nodokļu politika, jālikvidē PVN priekšapmaksa un jādiferencē patēriņa nodoklis. Nav pieņemams arī darba spēka nodoklis VSAOI. Šāds nodoklis, ja cilvēks ir pieņemts oficiāli darbā, veicina nelegālo nodarbinātību. Tā vietā no strādājošo algas būtu ieturami atskaitījumii pensijai. IIN būtu ieturams tikai no ļoti lielām algām, piemēram virs 1000 E mēnesī. Visa veida pabalsti būtu maksājami neatkarīgi no pēdējās algas lieluma un tikai maz un vidēji nodrošinātiem.

Kāda tad izskatītos nodokļu sistēma bez šāda PVN? Jau 1990. gada 20. decembrī toreizējā Latvijas Republikas AP pieņēma likumu par peļņas nodokli. Šajā likumā noteica nosacījumus kā aprēķināt peļņu un tika noteiktas peļņas nodokļa likmes. Pašreiz vispirms maksājam PVN un pēc tam, pēc pārpalikuma principa, sedzam ražošanas izmaksas un darba algas. Peļņas nodokļa gadījumā otrādi, vispirms sedz ražošanas izmaksas, tai skaitā normālas darba algas, tad aprēķina peļņu un peļņas nodokli. Neiekasētā PVN priekšapmaksa zudumā neiet, bet ražošanas procesa beigās dod lielāku pievienoto vērtību un varam iekasēt lielāku peļņas nodokli. Šāds peļņas nodoklis ir visīstākais preces pievienotās vērtības nodoklis, jo preces pievienotā vērtība, izteikta naudas izteiksmē un ieskaitīta uzņēmuma kontā ir tā  peļņa.

Atradu datus, ka arī ASV galvenais nodoklis ir UIN, bet veikalā pie preču cenas skaita klāt katrā štatā savādāku pārdošanas nodokli. Lielākais nodoklis ir Kalifornijas štatā, tikai 8,25%. Pārējos štatos mazāks, bet Aļaskas štatā un vēl četros, ar nelabvēlīgiem cilvēku dzīves un darba apstākļiem, pārdošanas  nodokļa nav.

Ieviešot šādu nodokļu sistēmu, ražošanas attīstībai tiks nodrošināti vislabvēlīgākie nosacījumi. Turklāt ir iespējams peļņas nodokļa likmi un pārdošanas nodokli samazināt virzienā uz valsts nomalēm. Pārdošanas nodokli varam noteikt katram veikalam savādāku. Lielajos pilsētu lielveikalos, ar ļoti lielu preču sortimentu un apgrozījumu varam atstāt pašreizējo 21%, bet mazākos veikaliņos, arī pilsētās, likme varētu būt ne lielāka kā 15%. Šajos mazajos veikalos galvenokārt pārdod Latvijā ražotās preces, kurām tagad būs mazāks pārdošanas nodoklis un viņas kļūs lētākas. Šajā sakarā vēlreiz K. Ketners: Nodokļiem un nodevām jāveicina valsts sociālā un ekonomiskā attīstība, kā arī jāveicina iedzīvotāju nodarbinātība. To var panākt, samazinot un diferencējot nodokļu likmes un piešķirot nodokļu atlaides.

Pārdošanas nodokli, kurš iekasēts pārdodot importa preces, vajadzētu ieskaitīt valsts budžetā, bet pašu ražoto preču pārdošanas nodokli, visu vai daļēji, būtu jāieskaita tās pašvaldības budžetā, kuras teritorijā prece pārdota. Tā pašvaldību budžets būs atkarīgs no saimnieciskās darbības tās teritorijā un viņām nebūs izdevīgi būvēt importa preču lielveikalus, bet vairāk attīstīs vietējo, pašu ražoto pārtikas un nepārtikas preču tirgu.

Pašreizējo lauku stāvokli labi raksturo Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs M. Cimermanis: Latvijas laukos līdz šim ieguldīti 1,4 miljardi latu (kopš iestāšanās ES), bet iedzīvotāju skaits samazinājies par 20 % (patiesībā daudz vairāk), atdeve zemākā Baltijā, turklāt līdz pat 40% saimniecību strādā pelēkajā ekonomikā bez motivācijas legalizēties (citāta beigas). Arī lauku attīstību visvairāk kavē jau pieminētā PVN sistēma. Nesamērīgi sarežģītā atbalsta maksājumu piešķiršana liedz brīvu pieeju attīstībai nepieciešamiem līdzekļiem tieši mazāk attīstītām saimniecībām. Pašreizējā līdzekļu sadale attīstībai nepieciešamos līdzekļus novada lielajām saimniecībām, kurām tie nemaz vairs nav nepieciešami. Daudzi autori apgalvo, ka tieši vienotie platību maksājumi visvairāk veicina industriālās lauksaimniecības modeli.

Lielu daļu šo trūkumu novērsa 1990. gada 20. decembrī pieņemtais likums par Zemes nodokli. Šis likums noteica, ka visi, kam ir lietošanā zeme, maksā zemes nodokli un ir atbrīvojami no peļņas un nekustamā īpašuma nodokļa. Zemes nodoklis tika noteikts atkarībā no saimniecības atrašanās vietas un zemes auglības. Tā piemēram dažām Rīgas tuvumā esošām saimniecībām bija jāmaksā 96 rbļ. par ha  aramzemes, bet Latgalē tikai 10 rbļ. Esmu izstrādājis datorizētu zemes nodokļa aprēķinu atkarībā no saimniecības atrašanās vietas, lieluma, zemes auglības, valsts ieguldītiem līdzekļiem un citiem faktoriem. Atbalsta maksājumi būtu piešķirami maksimāli vienkārši, individuāli katrai saimniecībai, turklāt pēc to piešķiršanas, zemes nodokli varētu nedaudz palielināt. Tā saimniecības maksātu valstij nodokli, nevis bankām procentus. Tad nebūtu nabaga valsts, bet bagātas bankas. Mums ir nepieciešama cita Latvija, cita veida valsts pārvalde un nodokļu sistēma.

Daudzi ekonomisti teiks, bet vai ES to mums atļaus? Citēšu dažu autoru šajā sakarā teikto. Likumdevēji Briselē un Strāsburgā pamatojas uz dalībvalstu suverenitātes atdzīšanas principu iekasēt savā teritorijā nodokļus un veidot savas valsts budžetu (citāta beigas). Ķelnes Universitātes ekonomikas zinātņu doktors Kārlis J. Āboliņš portālā Brīvā Latvija iesaka neubagot lielākus tiešmaksājumus, bet iestāties par to likvidēšanu. Tā vietā pieprasa maiņu no industriālās uz videi draudzīgāku ilgtspējīgu lauksaimniecību, tādēļ vienotie platību maksājumi jāaizstāj ar inovācijas atbalstiem. Arī bijušais finanšu ministrs A. Vilks Neatkarīgā Rīta avīzē rakstīja: Briselei jāuzrauga dalībvalstis, bet nodokļu politikas veidošana jāatstāj valstu pašu ziņā. Bet vai ņemot vērā tik ļoti lielās patreizējā PVN un vienoto platību maksājumu atšķirības dažādās ES dalībvalstīs, varam runāt par kaut ko vienotu?

 Tātad viss ir atkarīgs no mūsu pašu varas pārstāvju gribas, situācijas izpratnes un atbildības sajūtas par pašreizējo stāvokli valstī.

Tikai izdarot kardinālas nodokļu un citas ar ražošanu saistītas reformas, spēsim panākt reālu Latvijas tautsaimniecības attīstības kāpumu.

3 komentāri - Latvijai nepieciešamās reformas

Komentēt