Par vides aizsardzību.

   Gribu nedaudz izteikties par vides aizsardzību. Prasība 10 % no sauszemes teritorijas atstāt bez kādas saimnieciskās darbības jau šodien ir parspēts vairākkārt. Mums Kurzemē ir totāli aizauguši meži ar pārpuvotu augsni, kur cilvēks daudzu gadu desmitus nav spēris kāju. Tas pats ir arī Latgalē. Pat Tērvetes silā vairs sēnes neaug. Ir daudz koku nokaltuši no sakņu puves un cits vēl ir nokaltis, bet vēl stāvus, bet lielākā daļa ir gar zemi. Sils ir totāli aizaudzis ar lazdām un citu pamežu. Šodien to visu apzīmē ar biotopu. Esmu redzējis pat ļoti daudz augstākās klases zāģmateriālu pēc vētas atstātus sapūšanai. Pie Rendas bija nogāztas egles un ar laiku pilnas ar mizgraužiem. Bērni teica, ka Vācija pēc kara esot nocirtuse lielu daļu savu mežu, pārdevuse, bet naudu izmantojuse valsts atjaunošanā. To vietā protams iestādīja jaunu mežu. Nesen vācieši protestēja pret savu mežu izciršanu, jo tajā vietā gribēja būvēt kādu rūpnīcu. To rādīja TV sižetā. Fonā varēja redzēt blīvu, labi noaugušu priežu mežu. Izskatījās kā gleznā. Meža tehnika strādāja un pilnīgi viss materiāls tika sakrauts katrs sortiments savā vietā. Tur nebija nekādu dziļu tehnikas pēdu vai sausu zaru. Viss tika izmantots un sakopts. Ziņās no Ukrainas varam labi redzēt kā kaujas notiek šaurās koku joslās un tās tiek nežēlīgi izpostītas. Tātad kādreiz lielās platībās stādīja perpendikulāri valdošo vēju virzienam mežu aizsargjoslas. Mēs šodien bez žēlastības veidojam kailcirtes. Pēc lielākiem vējiem var labi redzēt, kā vējš šo kailo vietu cenšas paplašināt izgāžot vēl kokus. Tieši šī iemesla dēļ mums klimats kļūst arvien krasāk kontinentāls ar krasām klimata svārstībām. Mums ir neviss jāaizliedz saimnieciskā darbība, bet gan vide jāsakopj. Un jāsāk ir ar mežiem. Es gribu jautāt, ko mēs audzēsim mežu vai kukaiņus?Es tomēr gribu audzēt koptu mežu. Ir jādomā par lielo kailo zemju platību, kādas ir Zemgalē, apmežošanu ar šaurām ātraudzīgām koku audzēm. Visos novadgrāvjos jāveido betona aizsargbarjeras, kas aiztur ūdeni un neļauj tam ātri aizplūst. Arī mazo upīšu Hesi nav jāaistiek, lai notur ūdeni. Tikai tā mēs pēc ilgāka laika spēsim padarīt mūsu klimatu stabilāku. Apraksts iznāca pagarš, bet patiesībā domu izteicu pavisam īsi.
Jānis Labrencis lauksaimniecības zinātņu maģistrs. 20.03.2024.

Pareiza Latvijas tautsaimniecības attīstība.

                

Latvija ir tik dziļā bedrē, ka ar vienkāršām manipulācijām ar neapliekamo minimumu, no tās izkļūt nespēsim. Mūsu nodokļu sistēma ir nevajadzīgi sarežģīta un nav ražošanu veicinoša. Tāpēc ir nepieciešamas tās kardinālas reformas.

Ir divu veida visu preču patērētāji. Pirmā tipa ir juridiskās personas, kuras pērk visu ražošanai nepieciešamo, sākot ar energoresursiem, kurināmo telpu apsildei, visus ražošanai nepieciešamos materiālus un darba spēku ieskaitot. Tas viss kopā veido ražošanas izmaksas. Otra tipa patērētāji ir fiziskās personas, kuras visas preces pērk sadzīves vajadzībām. Tās ir sākot ar elektroenerģiju, kurināmo, pārtiku un apģērbu. To visu fiziskās personas pērk par savu darbā nopelnīto algu un maksā pie preces cenas pieskaitīto nodokli.

Pirmajā gadījumā, lai ražošana būtu rentabla un uzņēmums strādātu ar maksimālu peļņu un varētu valsts budžetā maksāt pēc iespējas lielāku peļņas nodokli, visām ražošanas izmaksām ir jābūt pēc iespējas mazākām. Tieši šī iemesla dēļ ražošanas izmaksas nedrīkst aplikt ne ar kādu nodokli! Arī ar darba spēka nodokli nē! Aizvietojot darba spēka nodokli tikai ar iemaksām strādājošā pensijas fondā, palielināsies uz rokas saņemtā alga. Zudīs vajadzība maksāt daļu algas aploksnēs un līdz ar to arī ēnu ekonomika. Palielināsies iedzīvotāju pirktspēja un daļa līdzekļu nonāks atpakaļ valsts budžetā PVN veidā. Par lielāku algu pieaugs nodarbinātība un sāksies reemigrācija. Katrs eiro, ko uzņēmējs iegulda ražošanā, dod vairāku vai pat daudzu eiro vērtībā bruto produkciju. Atņemot šo eiro no ieguldījumiem ražošanā un ieskaitot valstij kā nodokli, zaudējam bruto produkciju un peļņu daudzu eiro vērtībā. Nodokļu politikai ir jābūt vērstai uz ražošanas attīstību, nevis uz pabalstu maksāšanu.

Peļņas nodokli var iekasēt dažādi. ASV lieto bruto peļņas nodokli. Tas nozīmē, ka vispirms uzņēmējs sedz visas ražošanas izmaksas un tad no pāri palikušās bruto peļņas maksā noteiktu nodokļa likmi. Veicot atklāto grāmatvedību internetā, var nodrošināt nepieciešamo kontroli par ražošanas izdevumiem. Šāds variants būtu piemērojams uzņēmuma attīstības sākumā.

Plašāk lieto bruto ieņēmumu vai apgrozījuma nodokli. Tā lielums biežāk ir 17-18 % Agrāk to iekasēja no kopējā apgrozījuma, kurš bija nonācis ražotāja rīcībā. Pirmskara Latvijā visā sabiedriskā ēdināšanas tīklā bija 17% apgrozījuma nodoklis no naudas kasē. Tas ir visvienkāršākais apgrozījuma nodokļa iekasēšanas veids.

Pašreizējais PVN ir tas pats apgrozījuma nodoklis, tikai kuru iekasē tieši no katras preču vienības cenas. Un atkal sākumā likme bija 18%, bet tiklīdz šo likmi palielināja līdz 21%, tā sākās ekonomikas sabrukums. Šis ir vissarežģītākais un dārgākais nodokļa iekasēšanas veids.

Galvenā prasība ir, lai uzņēmēja ieguldījumi ražošanā netiktu aplikti ne ar kādu nodokli, bet uzņēmējs maksā tikai peļņas nodokli un fiziskā persona kā patērētājs maksā patēriņa nodokli. Arī krievu laikā organizācijas visu nepieciešamo ražošanai pirka tikai vairumtirdzniecības bāzēs par ievērojami zemāku cenu, kā tās pašas preces pirka pircēji mazumtirdzniecībā. Starpība bija atkal 17 %. Tikai ar šādu patēriņa preču cenu attiecību par labu ražotājiem, viņi spēj nodrošināt cilvēkiem darbu ar pienācīgu atalgojumu, bet iedzīvotāji spēj nopirkt preces ar palielinātu cenu.

Mums diemžēl ir otrādi. Ir preces, kurām fiziskām personām tiek piemērota 12% PVN likme, bet juridiskām personām vienmēr ir tikai 21%. Tā piemēram dažus gadus atpakaļ, kad sāka tirdzniecībā parādīties kokskaidu kurināmās briketes, ar speciālu  Min.kab. lēmumu tika noteikts juridiskām personām 21% likme, bet fiziskām personām 12% PVN likmes. Diemžēl ar šādu nodokli ieguldījumiem ražošanā, ražotājs nespēj nodrošināt fizisko personu ar darbu un normālu atalgojumu. Rezultātā fiziskā persona nevar nopirkt šo preci arī ar tikai 12% PVN likmi. Atradu datus, ka arī ES attīstītākās valstīs patērētās elektroenerģijas cena ražojošiem uzņēmumiem ir mazāka, kā mājsaimniecībās patērētai par PVN tiesu. Tikai ievērojot juridisko un fizisko personu patēriņa preču cenu pareizu samēru spēsim attīstīt ražošanu.

ASV nav PVN, bet ir pārdošanas nodoklis. Šo nodokli skaita klāt pie visu preču cenām un šis nodoklis ir katrā štatā savādāks. Sākot ar 8,25% Kalifornijas štatā un beidzot ar 0% piecos mazāk apdzīvotos štatos, to skaitā Aļaskas štatā. Tā tiek kompensēti nevienādie dzīves un darba apstākļi dažādos štatos. Arī šeit mums nav pareizi noteikt vienādu PVN likmi dažādos Latvijas reģionos ar atšķirīgu dzīves līmeni.

Pirmskara Latvijas laikā pēc 1934. gada sāka visu nelielo vienas nozares ražotņu apvienošanu lielās akciju sabiedrībās, bet tajās nebija nekādas valsts padomes ar lielām algām. Lūk kur slēpjas pirmskara Latvijas pēdējo gadu panākumu atslēga. Tikai šādi lieli ražojoši uzņēmumi ar vairāku milj. apgrozījumu un peļņu gadā, spēs nodrošināt valsts budžetā nepieciešamos līdzekļus!

Lauksaimniecībā, lai samazinātu ēnu ekonomiku, kura rodas produkciju realizējot neoficiāli, vēlams atjaunot zemes nodokli, kā vienīgo maksājamo nodokli laukos. To ir iespējams vienkārši datorizēti noteikt pēc lieluma atkarīgu no saimniecības atrašanās vietas, lieluma, tehniskā nodrošinājuma un citiem ražošanu ietekmējošiem faktoriem. Ir jāatjauno pašu ražotās produkcijas vietējais tirgus, kā galveno pārtikas un nepārtikas preču realizācijas iespēju.

Lai labāk pārvaldītu Latvijā ļoti svarīgas nozares, ir nepieciešams atjaunot Mežsaimniecības, Jūrniecības un Celtniecības ministrijas. Kā sevi neattaisnojušu būtu jālikvidē VARAM. Vidi aizsargāsim veicot videi draudzīgu saimniecisko darbību, kuru varētu uzraudzīt Vides departaments pie Ekonomikas ministrijas. Bet reģionus attīstīsim piešķirot tiem nodokļu atlaides.

Vēl ir jāaptur izejvielu eksports. To var izdarīt nosakot visa veida izejvielām eksporta nodokli. Tagad pašu ražotājiem šīs preces izmaksā dārgāk nekā eksportējot, jo tad nav šī PVN priekšapmaksa.

Tikai ievērojot šīs pareizās preču cenu attiecības, spēsim Latvijā atjaunot ražošanu un budžetā naudu nodrošināt ar darbu, nevis ar nodokļiem no iedzīvotājiem.  2020. gada 4. ceturksnī UIN valsts budžetā devis ir tikai 2,1 % no visiem nodokļu ieņēmumiem! Bet iedzīvotāji ar IIN, PVN un VSAOI valsts budžetā devuši vairāk kā 80 % no visiem budžeta ieņēmumiem. Ar šādu nodokļu politiku Latvijas iedzīvotāji ilgi būs nabadzīgākie ES. Tikai ieviešot ražošanas attīstībai draudzīgu nodokļu politiku, spēsim izveidot lielus ražošanas uzņēmums kā galvenos nodokļu maksātājus budžetā.

Jānis Labrencis t. 29409641       2022. gada 14. septembris

                Mana uzruna partijas Tēvzemes mantojums kongresā.

Cienījamie kongresa dalībnieki! Ir atkal pienācis brīdis, kad mums drīz būs jāizdara izvēle! Mums būs jāievēlē cilvēki, kuriem turpmākos 4 gadus uzticēsim mūsu Latvijas valsts pārvaldi. Tikai šajā reizē no šīs mūsu izvēles daudz vairāk būs atkarīga Latvijas nākotne! Jau toreizējais prezidents Andris Bērziņš izteicās, ka Latvija, kā nacionāla un neatkarīga valsts beigs pastāvēt tuvāko dažu desmitu gadu laikā! Bet no tā brīža viena desmitgade jau ir pagājuse. Visvairāk Latvijas pastāvēšanu apdraud neattīstītā ražošana ar tai sekojošu bezdarbu, nabadzību, zemo dzimstību, masveida darbaspējīgo cilvēku emigrāciju un arvien pieaugošāku sveštautiešu ienākšanu Latvijā. Tāpēc, ja mēs spēsim iekļūt Saeimā, kā mūsu pamatuzdevumu es izvirzu attīstīt visu iespējamo veidu preču ražošanu. Vispirmām kārtām pašu patēriņam un pēc tam, ja ir iespējams, arī eksportam.

    Bet lai ražotu, vienalga ko, ir nepieciešama  labvēlīga nodokļu politika un produkcijas realizācijas iespējas. Mums, diemžēl, nav izpildīts neviens no šiem nosacījumiem. Mums nav ražošanai labvēlīga nodokļu politika, bet vietējā tirgus savas ražotās produkcijas realizācijai, mums vispār nav. Tieši vietējā, pašu ražotās produkcijas tirgus trūkums, bija par iemeslu zemniekiem vienīgās piederošās Jelgavas piena rūpnīcas zaudēšanai.

  Mūsu nodokļi ir nevajadzīgi sarežģīti ar vairākām ļoti rupjām kļūdām. Tālāk minēšu tikai dažas no tām, kuras būtu jālabo pirmām kārtām.

Vispirms jau uzņēmējam nodokļu nomaksa ir noteikta kā primārā un tikai pēc tam ir ražošanas izmaksas. Vajadzēja būt otrādi! Tas ir, no bruto ieņēmumiem vai apgrozījuma vispirms sedz ražošanas izmaksas, nodrošina ražošanas turpināšanu un paplašināšanu un tikai tad no pāri palikušās bruto peļņas maksā nodokli. Uzņēmējs labprāt maksās nodokli tad, ja redzēs, ka pēc visu nodokļu nomaksas viņam nedraudēs maksāt nespēja.

Galīgi nepieņemams ir darbaspēka nodoklis. Strādājošā cilvēka darba alga ir uzņēmēja ieguldījums ražošanā un no tās nedrīkst atskaitīt nekādu nodokli. Atskaitot no algas tikai iemaksas strādājošā pensijas fondā, ievērojami palielināsies iedzīvotāju saņemtā alga un pirktspēja. Tāpēc ievērojama daļa šo līdzekļu ienāks atpakaļ valsts budžetā patēriņa nodokļa veidā. Vēl uzņēmējam zudīs vajadzība maksāt algas aploksnēs un zudīs ēnu ekonomika, ar kuru šīs aplokšņu algas jāpelna. Nodokļu politikai ir jābūt vērstai uz ražošanas attīstību, nevis uz bezdarbnieku pabalstu maksāšanu! 

Ir jālikvidē tādi nodokļi, kurus pēc laika maksā uzņēmējam atpakaļ. Tāds nodoklis ir PVN priekšapmaksa.

Lauksaimniecībā ir jāatjauno zemes nodoklis, kā vienīgais maksājamais nodoklis lauksaimniecībā.  Tam nolūkam ir jāizveido zemnieku saimniecību datu bāze, ar kuras palīdzību būtu ērti datorizēti aprēķināt individuāli maksājamo nodokli katrai saimniecībai, pēc lieluma atkarīgu no vairākiem ražošanu ietekmējošiem faktoriem. Vienlaicīgi ar datortehnikas attīstību, šādu fermeru datu bāzi izveidoja ASV, nolūkā labāk plānot un vadīt lauksaimniecisko ražošanu. Pēc šāda pasākuma ieviešanas, ASV labību okeānā vairs neber, pienu kanalizācijā arī vairs nelej, bet ražo to, ko vajag un tik, cik vajag.

Ir jālikvidē Vienotie platību maksājumi, kā neatbilstoši ES regulai par kopējo lauksaimniecības politiku. Iegūtie līdzekļi jāsadala individuāli katrai saimniecībai ražošanas attīstībai. Tas dos iespēju vispirms atbalstīt saimniecības ražošanu un tikai pēc tam noteikt tai noteikta lieluma nodokli. Lielajām saimniecībām, kuras ir saņēmušas miljoniem vērtus atbalstus, šie maksājumi vairs nav nepieciešami un pie pareizas nodokļu politikas viņas ir spējīgas strādāt patstāvīgi.

Valsts pārvaldē, lai labāk pārvaldītu atsevišķas Latvijai svarīgas tautsaimniecības nozares, ir jāatjauno Mežsaimniecības, Jūrniecības un Celtniecības ministriju darbība. Bez šo nozaru pārvaldes ministriju līmenī viņu darbs ir ļoti zemā kvalitātē. Tādēļ ierēdņu skaits nepalielināsies, jo viņi ir un strādā, bet mēs nezinām kur un kā. Vienlaicīgi jāaptur VARAM darbība, kā sevi neattaisnojošu. Reģionus var attīstīt tikai ar nodokļu politikas palīdzību piešķirot tiem nodokļu atlaides. Vidi vislabāk aizsargāsim veicot tikai videi draudzīgu visa veida saimniecisko darbību. Tās kontroli un vadību varētu uzticēt Ekonomikas ministrijas vides aizsardzības nodaļai.

Pa šiem mūsu neatkarības gadiem Latvijai ir nodarīti ļoti lieli materiālie, finansiālie un cilvēku resursu zaudējumi. Tāpēc, lai tagad vispirms apturētu mūsu tautsaimniecības lejupslīdi un varētu sākt tās atjaunošanu, ir nepieciešamas kardinālas nodokļu un valsts pārvaldes reformas. Pats galvenais ir lai mums būtu pārliecība, ka to mēs varam! Kāda 9 gadus Anglijā dzīvojoša sieviete raksta: Es ļoti ceru, ka arī Latvijā kādreiz viss būs sakārtots un cilvēki būs laimīgi atgriezties un dzīvot Latvijā! Portāla Draugiem .lv grupas UK kāds biedrs rakstīja: Ja Latvijā varēs atrast sev piemērotu darbu ar pienācīgu atalgojumu, tad mājās braukt gribētāju būs tik daudz, ka pietrūks lidmašīnas, vilcieni un autobusi!    

Lai šo divu cilvēku no daudziem sacītais, vairo mūsu ticību, ka mēs spēsim kļūt par spēcīgu un vienotu spēku, lai iekļūtu Saeimā ievērojamā skaitā. Tāpēc es aicinu ikvienu stāties mūsu partijā. Mēs visi esam savas Tēvzemes mantinieki. Mēs saņēmām to mantojumā no iepriekšējās paaudzes un tikai no mums ir atkarīgs, kādu Latviju mēs nodosim nākošām paaudzēm.

Dievs sargi un svētī Latviju.                            

Jānis Labrencis 2021. gada 25. augusts

Covida grūtības un kā tās pārvarēt.

Mana uzruna mūsu latviešu tautai 2020.gadā ieejot.

Mana dārgā, daudz cietusī latviešu tauta!

Mēs esam aizvadījuši ar dziļu vilšanos vēl vienu gadu neatkarīgā Latvijā. Mums ir visiem dārgs savs karogs, himna, savi Dziesmu svētki, mēs varam justies brīvi. Bet mēs nedzīvojam labklājībā. Pārāk liela mūsu tautas daļa ir spiesta pamest savu dzimteni, lai svešumā pelnītu savai ģimenei iztiku. Mēs esam vīlušies daudzos cilvēkos un partijās. Viņu dotie solījumi ir izrādījušies tukši maldi. Bet ko esam darījuši mēs paši? Vai esam domājuši, par ko balsojām? Takšu nē! Vai esam piedalījušies jaundibināto partiju darbā, lai ņemtu līdzdalību valsts pārvaldē? Arī nē! Ne jau partijas jēdziens ir vainojams mūsu neveiksmēs. Kādi mēs būsim savā partijā, tāda būs arī mūsu partija. Partija ir tikai domubiedru grupa. Pārāk liela daļa mūsu tautas ir zaudējusi ticību pati sev, savām spējām. Mūsu senči ticēja Dievam un tas deva viņiem spēku strādāt. Latviešu Strēlnieki ticēja neatkarīgās Latvijas idejai un viņi uzvarēja. Mūsu latviešu leģionāri izmisīgi centās nosargāt brīvu Latviju un šai ticībai ziedoja savas dzīvības. Arī no manas paaudzes mēs ar ticību gājām uz barikādēm, lai nosargātu Latvijas neatkarību. Tagad, kad mums ir šī brīvā un neatkarīgā Latvija, mēs to pametam, kā mazs bērns apnikušu rotaļlietu. Tikai tad, kad mums nebūs vairs šīs apnikušās Latvijas, viņa mums liksies tik dārga un nepieciešama! Bet zaudēto atgūt vienmēr ir grūtāk, nekā iegūto nosargāt. Dvēseļu putenī ir vārdi: Tikai tad, kad cīņā par dzimteni un brīvību ceļas visi, mēs esam neuzvarami! Bet mums šī brīvība ir rokā! Kas mums liedz pašiem būt saimniekiem savā zemē? Mums ir tikai nepieciešama ticība pašiem sev, ticība, ka mums visiem kopā izdosies mūsu Latviju atkal padarīt bagātu un skaistu. Ticība, ka mums izdosies atrast enerģiskus, gudrus un godīgus cilvēkus, par kuriem mēs visi varētu balsot. Dzēsīsim no saviem draugiem ikvienu, kurš šo mūsu ticību spējas apšaubīs! Es pats nevaru Jums būt par princi baltā zirgā, bet es varu piedāvāt ņemt dalību gatavā partijā www.tevzemesmantojums.mozello.lv  Mēs esam par sociāli taisnīgu un latvisku Latviju.

Lai Jaunajā 2020. gadā mums pietiktu spēka un ticības savām spējām nosargāt Latviju! Tikai kopā mēs visi to spēsim! Dievs sargi un svētī Latviju!

Jānis Labrencis 2019. gada 30. decembris.

Laukiem būt!

Lai sekmīgi attīstītu mūsu valsts iekšējo saimniecisko darbību, ir vienlaicīgi jāattīsta kā rūpniecība tā arī lauksaimniecība. Latvijai piemērotākais saimnieciskās darbības modelis ir tāds, kurā lauki mūs visus pabaro, bet pilsētas sniedz visus nepieciešamos pakalpojumus, bet lieko un visu iespējamo eksportējam.  Rūpniecībā katrā lielākā uzņēmumā ir vesela virkne speciālistu, kuri vada ražošanu. Turpretim lauku saimniecībā tās saimniekam reizē ir jābūt pietiekoši zinošam vairākās nozarēs. Lauki šodien ir pārāk sliktā stāvokli, lai viņus varētu attīstīt ar vienkāršiem līdzekļiem.

Vispirms ir jāizveido visu zemnieku saimniecību datu bāze. Tāda ir nepieciešama, lai varētu individuāli katru saimniecību izvērtēt un noteikt viņas iespējas un vajadzības, lai varētu sekmīgi ražot un maksāt tai atbilstošu nodokli.

Jau 1990. gada 20. decembrī toreizējā AP pieņēma likumu par zemes nodokli. Šo nodokli maksāja visas juridiskās un fiziskās personas, kurām lietošanā bija zeme. Nodokļa lielumu noteica atkarībā no saimniecības atrašanās vietas, zemes auglības un citiem ražošanu ietekmējošiem faktoriem pēc noteiktas tabulas. Pats esmu īsumā izstrādājis metodi, kā katrai saimniecībai maksājamo nodokli aprēķināt datorizēti vienlaicīgi ar ierakstu izdarīšanu datu bāzē. Šādu zemes nodokli maksājām reizi ceturksnī un nekādi citi nodokļi nebija jāmaksā. Līdzšinējā nodokļu sistēma, kad nodokli aprēķina atbilstoši oficiāli nodotai produkcijai, negarantē godīgu visu nodokļu nomaksu, jo ievērojamu daļu saražotās produkcijas ir iespēja pārdot neoficiāli.

Tad pie Lauksaimniecības ministrijas esošās Ražošanas pārvaldes darbinieka atbildībā jānosaka noteikts saimniecību loks. Saimniecībai, ierakstot savā datu bāzes lapā informāciju par savu atrašanās vietu un telefona numuru, pārvaldes darbinieks to viegli atradīs un iepazīsies ar reālo situāciju uz vietas un palīdzēs datu bāzi aizpildīt pilnībā. Tagad lielākai daļai lauku saimniecību vadītājiem ir bezcerīgs noskaņojums un lai viņiem rosinātu enerģiju turpmākam darbam, saimniecības ir jāapmeklē personīgi.

Lai rastu līdzekļus šo saimniecību atbalstam, ir jāpārtrauc neefektīvā vienoto platību maksājumu dalīšana. Lielajām saimniecībām, kuras ir iegādājušās visu nepieciešamo lieljaudas tehniku, pie pareizas nodokļu politikas, nekādi atbalsta maksājumi nav jāmaksā. Tikai izdalot līdzekļus konkrētai saimniecībai varētu nodrošināt to efektīvāku izmantošanu atbilstoši ES regulai par vienoto lauksaimniecības politiku.

Ar ierakstu datubāzē palīdzību varam aprēķināt individuāli katrai saimniecībai maksājamo nominālo nodokli. Lai to varētu maksāt, saimniecībai ir jābūt ar atbilstošu tehnisko nodrošinājumu. Tāpēc vispirms jānoskaidro saimniecības vajadzības un reālās iespējas attīstīt ražošanu. Tā tiks realizēts princips, ka vispirms valsts sniedz saimniecībai finansiālu atbalstu, bet pēc tam saimniecība maksā valstij atbilstošu nodokli. Tikai tā tiks maksimāli īsā laikā attīstīta lauksaimnieciskā ražošana un gūti valstij nepieciešamie nodokļu ieņēmumi budžetā.

Otrs obligāts lauksaimniecības attīstības priekšnoteikums ir produkcijas realizācijas iespējas. Tam nolūkam obligāti ir jāatjauno vietējās ražotās produkcijas realizācijas tirgus. Tam ir jābūt atbilstoši importa preču lielveikalu prasībām. Tirgum ir jābūt bezpeļņas organizācijai ar minimālām izmaksām.

Reāli lauksaimniecības produkcijas pircēji galvenokārt būs rūpniecībā strādājošie. Tieši tāpēc vienmērīgi ir jāattīsta šīs abas nozares. Piepilsētu mazajām saimniecībām būtu pilnībā jānodrošina vietējais tirgus ar visa veida pārtikas produkciju.

Mūsu valsts iedzīvotāju liela daļa atrodas dziļā depresijā un neredz izeju no esošās situācijas. Vienīgā izeja ir ar pareizu nodokļu politiku veicināt ražošanu. Tikai tad cilvēkiem būs darbs, ienākumi iedzīvotājiem un valstij un liela daļa aizbraukušo varēs priecīgi atgriezties savā dzimtenē. Tas viss ir iespējams. Mums šobrīd nav nekādu spēku, kas neļautu organizēties, lai iegūtu varu un realizētu šīs reformas mūsu valstī.

Jānis Labrencis  26. 08. 2019.

 

 

Partijas mājas darbs.

Praktiski visas partijas tiek dibinātas ar mērķi kādreiz iegūt varu. Iegūt varu nozīmē pēc saviem ieskatiem izvēlēties ministru prezidentu un sastādīt ministru kabinetu. Pēdējās Saeimas vēlēšanās ne uz reiz partijas, kurām uzticēja sastādīt valdību, to spēja izdarīt.

Stājoties vadošā amatā, vispirms ir jāiepazīstas ar darbības lauku. Ministru kabineta darbības lauks ir visa mūsu valsts tautsaimniecība. Lai to sekmīgi pārvaldītu, tautsaimniecību sadala pa nozarēm. Katras nozares vadību uzņemas šīs nozares ministrija. Tātad cik mūsu valstī nodalīsim atsevišķas nozares, tik būs nepieciešams veidot ministrijas.

Pašreiz Latvijā lielākā nozare ir lauksaimniecība. Šo nozari vada Zemkopības ministrija. Jau no paša sākuma ministrijai būtu jāatjauno Lauksaimniecības ministrijas nosaukums, jo zemkopība ir tikai lauksaimniecības nozare. Tālāk Lauksaimniecības ministrijā noteikti būtu virkne departamentu un nodaļas.

Pašlaik zemkopības ministrijas sastāvā ir vēl meža un zivsaimniecības departamenti. Šo abu nozaru vadību vajadzētu pacelt līdz ministriju līmenim. Tātad vēl būtu jāveido Mežsaimniecības ministrija un Jūras lietu ministrija. Abu šo ministriju darbības lauks ir pietiekoši plašs un Latvijas valstij nozīmīgs, lai to vadībai veidotu savu ministriju.

Vēl no jauna būtu jāveido Celtniecības ministrija. Tās pienākumos ietilptu sekot visu objektu celtniecības gaitai sākot ar projektu un beidzot līdz nodošanai ekspluatācijā. Traģiskie negadījumi ar cilvēku upuriem parāda, ka daudz lielāka vērība jāpievērš drošības noteikumu prasību ievērošanā un celtniecības kvalitātes kontrolē.

Bez šīm minētajām ministrijām šodien vēl ir sekojošas ministrijas. Aizsardzības, Tieslietu, Ārlietu, Ekonomikas, Finanšu, Iekšlietu, Izglītības un zinātnes, Kultūras, Labklājības, Satiksmes un Veselības ministrijas. Likvidējama būtu VARAM. Šī ministrija ar savu darbību nav ataisnojuse savu nosaukumu.

Tātad kopā varētu būt 14 ministrijas. Salīdzinājumam 1990. gada pavasarī bija 19 ministrijas, kuru skaitu rudenī samazināja līdz 16 ministrijām.

Kad esam vienojušies par ministriju skaitu, tās uzrakstam vertikālā ailē uz tik papīra lapām, cik ir Saeimā iekļuvušo partiju. Tagad katra partija ieraksta savus piedāvātos ministru kandidātus pretī attiecīgās ministrijas nosaukumam. Tad visus sarakstus apkopojam un uzrakstam uz lielās lapas. Vertikāli vienu zem otras ministrijas, bet augšmalā rakstam visas partijas. Katrai ministrijai pretī ierakstam katras partijas piedāvātos ministru kandidātus.

Valdības veidošanā vajadzētu piedalīties visām latviskām partijām bez izņēmuma. Diemžēl SC partija ir atklāta Krievijas interešu paudēja Latvijā, tādēļ valdības veidošanā tai nebūtu balss tiesības. Vēl visiem ievēlētiem deputātiem būtu jāatgādina, ka tagad viņi vispirms ir Saeimas deputāti, nevis katrs savas partijas biedrs un viņiem ir jāveltī visas pūles Latvijas ekonomikas attīstībai. Valdības sastādīšanas debatēm būtu jābūt atklātām, lai cilvēki redzētu katras partijas lomu šajā procesā. Izvēloties katras ministrijas vadībai konkrēto ministru, ir jānoskaidro šī cilvēka redzējums par turpmāko ministrijas darbu. Sevišķi uzsverot, kā viņš ir iecerējis attīstīt Latvijā ražošanu, nolūkā lai atgriestu emigrējušos darba spējīgos cilvēkus atpakaļ uz dzīvi Latvijā.

Maksimāli rūpīgi būtu jāizraugās Finanšu ministrijas vadība. Nodokļu politika ir jāveido tāda, lai valstij būtu pietiekoši nodokļu ieņēmumi, bet vienlaikus nebūtu apdraudēta uzņēmuma ilgspējīga pastāvēšana.

Jau tagad partijā būtu pietiekoši sīki jāizstrādā nepieciešamās reformas nodokļu jomā. Vispirms būtu lauksaimniecībā jāatjauno Zemes nodoklis. Šādu nodokli pieņēma toreizējā AP 1990. gada 20. decembrī. Ir izstrādāta metode kā šādu nodokli aprēķināt individuāli katrai saimniecībai. Tad tas būtu vienīgais maksājamais nodoklis laukos. Maksāšanu veic katru ceturksni, tā valstij vienmērīgi ienāktu budžetā nauda. Tagad tikai daļa lauksaimniecības produkcijas tiek pārdota oficiāli, no kuras tiek iekasēts nodoklis.

Ir jāpārskata PVN pareizs pielietojums. Nedrīkst iekasēt nodokli no uzņēmēja ieguldījumiem ražošanā. Visa veida nodokļiem jābūt maksimāli labvēlīgiem uzņēmējdarbības attīstībai.

Uzņēmējdarbības formu un nodokļu jomā ir pietiekoši daudz veiksmīgu piemēru tuvāko  kaimiņvalstu ekonomikā. Mums nav nekādu nepārvaramu šķēršļu vai varas, kura neļautu Latvijā izvēlēties optimālāko variantu. Latvijā ir pietiekoši daudz izglītotu cilvēku, kurus atbrīvojot no jebkādas politiskas ietekmes, viņi būs spējīgi sakārtot mūsu valsts pārvaldi un ekonomiku. Ražošanas uzskaitē maksimāli izmantojot datortehniku un bezskaidras naudas norēķinus, ir iespējas pilnīgi kontrolēt ražošanu un likvidēt ēnu ekonomiku.

Visiem līdzekļiem cilvēkiem ir jāatgriež ticība saviem spēkiem, savai valstij un iespējai atkal Latviju padarīt bagātu un skaistu. Tam nolūkam ir jāapvienojas maksimālam skaitam izglītotu un inteliģentu cilvēku vienotā spēkā. Tāds spēks varētu būt partija Patrioti.

Jānis Labrencis.  19.08.19.

 

Partijas un to loma politikā

Katru partiju varētu dēvēt arī par domubiedru grupu, tikai vārds partija ir vairāk politisks jēdziens, bet domubiedri veido grupu ar vienādu profesionālo interesi. Mūsdienās partijas vairāk tiek dibinātas ar vienu mērķi - iegūt varu. Viņu solījumi saimnieciskā jomā pirms vēlēšanu periodā kalpo tikai kā vēlētāju piesaistīšanas līdzeklis. Diemžēl daudzpartiju sistēma, ko mēs šodien dēvējam par demokrātiju, nav devusi vēlamo rezultātu un nav veicinājuse valsts ekonomisko attīstību. Tas ir tāpēc, ka katras partijas vadība cenšas sasniegt savu mērķi, kurš ne vienmēr sakrīt ar pārējo partiju vēlmēm. Tāpēc partiju starpā pastāvīgi norisinās cīņa par varu. Cilvēki vaino daudzpartiju sistēmu, nevis kādas konkrētas partijas darbību un neprasmi valsts pārvaldē.

Pareizi veidotas partijas lomu sabiedrībā es gribētu salīdzināt ar mūsu kristīgās ticības darbību. Kopš seniem laikiem cilvēkiem ir bijuse vēlme veicināt savas dzīves kvalitātes uzlabošanos. Kristīgā ticībā ir vesela virkne pamācību ko vajadzētu un arī ko nevajadzētu godīgam cilvēkam darīt. Tā piemēram māca, ka Tev nebūs zagt, būs savu tēvu un māti cienīt un daudzas citas pamācības. Ja kāds to pārkāpa, tad teica, bīsties Dieva! Tas viss tika darīts atbilstoši to laiku cilvēku sapratnei un attīstības pakāpei.

Līdzīgi vajadzētu rīkoties arī pareizi veidotai mūsdienu partijai. Tai būtu jāveicina, lai visi cilvēki, sākot ar vienkāršo darbu darītājiem un beidzot ar pie varas esošiem, godprātīgi pildītu savus pienākumus. Rūpētos par savas ģimenes, valsts un tautas labklājību.

Krievu laikā mums bija viena partija. Tās darbību citādi nevarēja dēvēt, kā par diktatūru. Arī tad varēja nedaudz just tās lomu cilvēku morālā audzināšanā. Tikai tā bija vērsta vienā virzienā: uz bezierunu paklausību partijas diktātam. Partija neierobežoti iejaucās valsts saimnieciskā dzīvē, nerēķinājās ar speciālistu viedokli. Cilvēkus ielika amatos nevis tāpēc, ka viņam bija atbilstoša izglītība, bet tāpēc, ka viņš bija partijas biedrs.

Pirmās un otrās Latvijas brīvvalsts laikā neviena partija nespēja izaugt līdz tādam līmenim, lai varētu pretendēt uz vadošo lomu sabiedrībā. Vispirms partijas vadībai būtu jāizvērtē iedzīvotāju pašreizējais dzīves līmenis. Jānoskaidro iedzīvotāju vajadzības un vēlmes. Visiem iespējamiem līdzekļiem jācenšas panākt iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanos. Visu šo jautājumu risināšanā maksimāli jāiesaista pēc iespējas lielāks skaits partijas biedru. Uzklausot katra partijas biedra viedokli, palielināsies viņa loma partijas darbībā un celsies viņa, kā partijas biedra pašapziņa.

Jebkurā gadījumā cilvēku nedalīts atbalsts būs tai partijai, kura pareizi izpratīs cilvēku vēlmes, spēs rast risinājumus daudzām mūsu dzīves problēmām. Tagad tautas ticība partijām ir ļoti zema. Tas ir tāpēc, ka neviena partija nav spējuse risināt mūsu tautas problēmas.

Arī pirmās Latvijas brīvvalsts pēdējos gados K. Ulmanis un Alfrēds Bērziņš domāja kā aizstāt daudzpartiju sistēmu vienlaicīgi saglabājot demokrātiju. Toreizējo Ministru kabinetu K. Ulmanis sastādīja pārsvarā no bijušajām Saeimas partijām. Tiek uzsvērts, ka tagad cilvēki vairāk domāja par savu pienākumu pildīšanu, nevis lai kalpotu savai partijai. Vienlaicīgi ir arī domājuši par vienas partijas sistēmu. Patiesībā jau liela daļa no tā laika valdības aktīvākā daļa bija no vienas partijas, Zemnieku savienības.

Mūsdienu Latvijā visilgāk pie varas bija Latvijas Ceļa partija. No sākuma viņā bija apvienojušies lielākā daļa bijušo kompartijas biedru. Diemžēl partija nespēja nodrošināt valsts stabilu attīstību un iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanos. Tāpēc tā zaudēja tautas uzticību un beidza pastāvēt. Arī visas pārējās partijas šī paša iemesla dēļ ir ātrāk vai vēlāk beigušas savu darbību.

Šis ir vistiešākais pierādījums tam, ka ir iespējama vienas partijas ilgstoša pastāvēšana ar vienu nosacījumu, ja viņas vadībā spējam nodrošināt visas valsts sekmīgu pastāvēšanu un ilgspējīgu attīstību. Tās biedriem būtu jābūt savas valsts patriotiem, kuri visas savas zināšanas un prasmes veltītu mūsu latviešu tautas labklājības celšanai. Tad partijas nosaukums arī varētu būt Patrioti.

Arī pirmajos, vairāk kā 10 pirmās brīvvalsts gados, ekonomika tik strauji neauga, kā vēlējās. Tikai pēc 1934. gada, kad sāka apvienot mazos uzņēmumus un darbnīcas lielās akciju sabiedrībās, sākās Latvijas ekonomikas strauja attīstība. Arī valdība sāka veidoties no cilvēkiem, kuri bija izglītoti un atbildīgi savas valsts patrioti. Šodien mūsu rīcībā ir vismodernākā tehnika, sakaru līdzekļi, zināšanas, kas viss kopā dod iespēju atkal radīt Latviju brīvu, bagātu un skaistu.

Jānis Labrencis   07.08.19

Latvijas atdzimšanas ceļš.

                        

Latvijas ekonomiskā sagrāve nav pie varas bijušo vai esošo kļūda. Tā ir apzinātas rīcības sekas, nolūkā lai pierādītu, ka Latvija ārpus Krievijas nevar sekmīgi pastāvēt. Jau 1990. gadā Interfrontē tika izplatīta informācija ar norādēm, kā jāvada Latvijas valsts, lai to ātrāk varētu atgriezt Krievijas sastāvā. Tika ieteikts Saeimā ievēlēt Interfrontes cilvēkus, amatos iecelt tādus cilvēkus, kuri precīzi izpilda pavēles, bet neiedziļinās lietas būtībā. Ir ieteikts maksāt pēc iespējas mazākas algas izglītības, medicīnas un tieslietu sistēmā strādājošiem. Lauksaimniecību veidot tādu, lai saimniekošana neatmaksātos, bet pārtiku iztikai nāktos ievest. Pēdējais teikums ir, jo vairāk mēs (krievi) šeit būsim, jo ātrāk atgriezīsim Latviju Krievijas sastāvā. Šodien varam teikt, ka ir izpildītas visas norādes ar lielu uzviju. Vēl jāizpilda tikai pēdējā norāde.

Latvijas tautsaimniecības sagrāve tiek veikta ekonomiski pareizi. Vispirms tika sagrauta ražošana, ieviesta pasaulē vērtīgākā valūta lats, kas ļoti veicināja importu. Sāka attīstīt importa preču lielveikalu tīklu. Cilvēki, palikuši bez darba un iztikas līdzekļiem, sāka masveidīgi pamest Latviju.

Lai tagad glābtu Latviju, steidzīgi ir jāatjauno visu iespējamo veidu patēriņa preču ražošana. Ir viegli saprotams, ka lai ražotu vienalga ko, ir nepieciešama labvēlīga nodokļu politika un produkcijas realizācijas iespējas. Pilnīgi sākumā pietiktu, ja sāktu ražot pārsvarā preces pašu patēriņam, sevišķi pārtiku. Ražojot pārtikas preces apstākļos, kas ir tuvi dabiskai videi, būs vieglāk konkurēt ar importa pārtikas precēm.

Mūsu nodokļu politika ir klajā pretrunā ar ES regulām. Plaši pielietotā PVN definīcija nosaka, ka PVN ir netiešais nodoklis, kurš neskar uzņēmēju un to maksā preču vai pakalpojuma galējais saņēmējs. Ir pat speciāla ES regula, kura nosaka, ka PVN darbojas tikai preces pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas brīdī galējam patērētājam!  Tad kāpēc tiek prasīta uzņēmējam maksāt, tā saucamo, PVN priekšapmaksu, pērkot ražošanai visu nepieciešamo, energoresursus ieskaitot? Būtībā šī priekšapmaksa ir nodoklis uzņēmēja ieguldījumiem ražošanā. Kāpēc pasažieru un kravu pārvadātājiem ir jāmaksā nodoklis par izlietoto degvielu vai elektroenerģiju, ja pēc tam ir jāsubsidē viņu uzņēmējdarbība? Ir zināms, ka neapliekot ar nodokli ieguldījumus ražošanā, stimulē tās attīstību. Iespēja šo nodokli pēc ražošanas cikla beigām saņemt atpakaļ, paver iespējas daudzām krāpnieciskām darbībām.

PVN kā patēriņa nodokli mēs visi maksājam iepērkoties veikalā. Tad nauda vispirms nonāk veikala kasē, no kuras to droši nogādā bankā. Tieši šī vienkāršā un drošā nodokļa iekasēšanas iespējas dēļ, šādu nodokli, ar nelielām atšķirībām, lieto lielākā daļā pasaules valstis. Nesen ieviestā reversā PVN iekasēšana vēl vairāk sadārdzina ražošanu un prasa lielus administrēšanas izdevumus.

 Bieži nākas dzirdēt, ka uzņēmēji nemaksā nodokli. Ikviens uzņēmējs labprāt maksās nodokli, ja būs izpildīti divi nosacījumi. Vispirms uzņēmējam jābūt pārliecinātam, ka pēc visu nodokļu nomaksas viņam nedraudēs maksāt nespēja. Otrs nosacījums ir lai uzņēmējs redzētu, ka no viņa maksātā nodokļa, algas saņem skolotāji, kuri māca viņa bērnus, algas saņem ārsti, pie kuriem veselību atgūst viņš pats. Ikvienai uzņēmējdarbībai jābūt spējīgai attīstīties un paplašināties. Šodien diemžēl tā nav. 2017. gadā no jauna uzsākuši uzņēmējdarbību ir ievērojami mazāk nekā to beiguši. Tikai attīstot ražošanu palielināsies darbavietu skaits un liela daļa emigrējušo varēs atgriezties uz dzīvi atpakaļ dzimtenē.

Vēl nodokļu jomā ir jālikvidē tāds nodoklis kā VSAOI. No darba algas ir atskaitāmas tikai iemaksas katra strādājošā pensiju fondā. Bet visa veida pabalstus būtu jāmaksā tikai vidēji un maznodrošinātiem no kopējā valsts sociālā budžeta. IIN iekasējam tikai no sevišķi lielām algām un ienākumiem. Nodokļu politikai jābūt orientētai uz ražošanas attīstību, nevis uz bezdarbnieku pabalstu maksāšanu.

Arī lauksaimniecībā tiek piemērots tas pats PVN tipa nodoklis. Nav vienalga vai degvielu ieleju mašīnā un braucu uz Jūrmalu izklaidēties, vai ieleju traktorā un braucu art. Pirmajā gadījumā degvielu patērējam sadzīvē un tad ir jāmaksā patēriņa nodoklis. Otrajā gadījumā degvielas iegāde ir uzņēmēja ieguldījums ražošana un patēriņa nodokli nedrīkst iekasēt. Šodien tas tā nav. Sadzīves vajadzībām dažām precēm ir samazināts vai vispār nav patēriņa nodoklis. Ražošanā nepieciešamām precēm šāds nodoklis ir vienmēr, arī izmantotiem energoresursiem. Tā kā preces eksportējot nodokļa nav, tad pašu ražotājiem ražošanai nepieciešamās preces ir par 21% dārgākas nekā tās pārdodam citām valstīm.  Ja uzņēmējiem būtu iespēja visas ražošanā nepieciešamās preces, sevišķi energoresursus, iegādāties bez kaut kāda nodokļa, tad ražošana varētu būt daudz stabilāka, cilvēkiem būtu darbs, algas un viņi varētu maksāt normālu patēriņa nodokli. Šāda nodokļu politika ir lielākam vairumam ES un pasaules valstu un tās sekmīgi attīstījušas savu tautsaimniecību.

Lauksaimniecībā, tāda nodokļu politika, kurā nodokļa lielums ir atkarīgs no realizētās produkcijas daudzuma, nav piemērota. Ir ļoti lielas iespējas saražoto produkciju pārdot neoficiāli, un izvairīties no PVN nodokļa nomaksas. Tieši šī iemesla dēļ mums vēl šodien ir vismazākā ražība ES, jo tikai daļu produkcijas esam pārdevuši oficiāli. Šo problēmu sekmīgi atrisināja jau 1991. gada 20. decembrī toreizējā AP pieņemtais likums par Zemes nodokli. Šis nodoklis pēc lieluma tika noteikts atkarībā no saimniecības atrašanās vietas, zemes auglības un citiem ražošanu ietekmējošiem faktoriem. Esmu īsumā izstrādājis datorizēti viegli sastādāmu saimniecību datu bāzi, kura ļautu šādu nodokli noteikt atkarībā no daudz vairāk faktoriem.

Jau ES tiek atzīts, ka vienotie platību maksājumi, tiek nelietderīgi izmantoti. Šāda datu bāze dod iespēju visus saimniecību attīstībai domātos līdzekļus, sadalīt individuāli katrai saimniecībai vadoties no reālas vajadzības. Šāda prasība ir izvirzīta arī pēdējā ES regulā par vienoto lauksaimniecības politiku. Lai tagad atjaunotu Latvijas tautsaimniecību, ir jāizpilda sekojošie pasākumi:

1.     Jālikvidē ražošanas attīstību bremzējošā PVN priekšapmaksa.

2.     Lai palielinātu strādājošiem algas, no tās atskaitīt tikai iemaksas pensiju fondā.

3.     Lauksaimniecībā atjaunot Zemes nodokli, kas dotu iespēju palielināt ieņēmumus no tās.

4.     Atjaunot Mežsaimniecības, Jūras lietu un Celtniecības ministrijas, nolūkā uzlabot šo nozaru darbību. Likvidēt VARAM, kā darbā sevi neattaisnojušu.

5.     Zemkopības ministrijai atjaunot Lauksaimniecības ministrijas nosaukumu. Galvenā tās nodaļa būtu lauksaimniecības ražošanas pārvalde.

6.     Atjaunot Latvijā iekšzemes tirdzniecības tīklu, kā galveno vietējo ražotāju pārtikas un nepārtikas preču realizācijas vietu.

Latvijas tauta ir dziļā depresijā, pārāk daudz cilvēku ir pametuši mūsu valsti. Ir tukši pat veseli ciemi. Skolotājiem palielināt algas tikai uz slēgto skolu rēķina ir noziegums pret Latvijas izglītības sistēmu. Ļoti daudz zemes ir pārdotas ārzemniekiem. Lai tagad sāktu Latvijas attīstību, ir nepieciešams  realizēt ievērojamas nodokļu, valsts pārvaldes un citas reformas. Pirmās brīvvalsts laikā cilvēki ar vienkāršiem līdzekļiem īsā laikā spēja padarīt Latviju bagātu un skaistu. Tagad mūsu rīcībā ir moderna tehnika, sakaru līdzekļi un zināšanas, tāpēc arī mums ir iespējas atkārtot pirmskara Latvijas sasniegumus.

Jānis Labrencis

2018.13. decembris.

   

Sakārtota valsts.

Ikvienam no mums ir patīkami atrasties gaumīgi un ērti iekārtotā telpā. Ja katra lieta vienmēr atrodas savā vietā, tad ātri pie tā pierodam un vajadzības gadījumā nepieciešamo viegli atrodam. Sakārtotā darba vietā viegli apgūstam nepieciešamās iemaņas un darbs veicas labāk. Šādā vidē būs arī mazāk negadījumu. Pareizi organizētā ielu un ceļu satiksmē būs daudz mazāk satiksmes negadījumu kā braucot haotiski, kaut tā sākumā izliksies ērtāk un ātrāk.

Līdzīgi ir arī valsts mērogā. Ja mums būs pareizi organizēta valsts pārvalde, ražošana, samaksa par padarīto darbu un nodokļu sistēma, mēs dzīvotu daudz pilnvērtīgāku dzīvi un būtu daudz apmierinātāki ar sevi, savu darbu un savstarpējās attiecības būtu daudz labākas. Mēs būtu apmierināti ar savu dzīvi un valsti.

Tikai labi un pareizi organizētā sabiedrībā būs mazāk gan apzinātas, gan neapzinātas noziedzīgas darbības vai likuma pārkāpumu. Līdzīgi arī labi organizētā valsts pārvaldē valstī būs mazāk korupcijas, nelaimju un katastrofu. Tieši kontroles trūkums par konkrētās tehnikas izmantošanu radīja Talsu traģēdiju, kurā gāja bojā bērni. Krāna vadītājs nekādā gadījumā nedrīkstēja tā rīkoties, lai vai kas viņam to lika. Zolitūdes traģēdijā vainojami cilvēki, kuri lika veikt darbus uz jumta, nepārliecinoties par tā nestspēju. Vēlāk veiktās pārbaudes tiek veiktas augstā politiskā līmenī, bet ļoti zemā profesionālā līmenī.

Mums ir it kā birokrātijas mazināšanas nolūkā apvienotas Zemkopības, Jūras lietu un Mežsaimniecības ministrijas. Vispirms ir jābūt Lauksaimniecības ministrijai, jo zemkopība ir tikai tās nozare. Rezultātā jūras lietās valda ostu karaļi, bet mežus nekontrolēti izcērt un pārdod, jo nav par šīm jomām atbildīgo institūciju. Tāpat nav Celtniecības ministrijas, kura vadītu un kontrolētu visu objektu celtniecības gaitu un drošības pasākumu ievērošanu. Tieši šīs ministrijas trūkums ir primārais cēlonis minētām katastrofām.

Mums tiek apgalvots, ka Latvija ir demokrātiska valsts. Bet vai mēs skaidri apzināmies robežu starp demokrātiju un visatļautību? Domāju, ka nē. Prasība pēc pareiza lēmuma pieņemšanas nav demokrātijas pārkāpums, tāpat kā prasība ievērot ielu un ceļu satiksmes noteikumus. Kategoriska prasība pieņemt ražošanas attīstības  interesēm piemērotus lēmumus nav diktatūra, bet tas ir tikai veids kā nodrošināt visas sabiedrības demokrātisku vēlmi dzīvot saprātīgu un pārtikušu dzīvi.

Patiesībā mūsu valsts pārvalde sākas ar Saeimas priekšvēlēšanu reklāmām un diskusijām. Reklāmas parasti ir viena cilvēka monologs ar aicinājumu pirkt kādu preci vai balsot par konkrēto piedāvājumu to sīkāk nepamatojot. Bieži uz māju sienām vai ceļa malās ir plakāti ar konkrētu deputātu kandidātu attēliem un kāds īss sauklis. Vēlētājiem rodas tikai vizuāls priekšstats par konkrēto kandidātu, bet tas nedod nekādu sīkāku informāciju un vēlēšanās vēlētājs par viņu balso. Vairākas Saeimas agrāk, ZZS partija pie Tērvetes ceļa malā novietoja lielu plakātu ar uzrakstu: ZZS ir par pārtikušu cilvēku apdzīvotos laukos. Gūti būs atrast kādu vēlētāju, kurš nebalsotu par šādu solījumu. Tikai kā to panākt ZZS partija neizpauž un līdz šai dienai nav pat centusies to sasniegt. Tātad visi, kuri par šo partiju balsoja, tika piekrāpti.

Lai vēlētāji varētu izdarīt pamatotu izvēli par ko balsot, viņiem vispirms ir jābūt vispusīgai un pilnīgai informācijai par katru deputāta vai tautas vēlēta Prezidenta kandidātu. Lai šādu informāciju vēlētājs varētu saņemt, ir jārīko pietiekoši plašas, par budžeta līdzekļiem apmaksātas  diskusijas TV pārraidēs vai tieši auditorijā, bet ne partijām jāpiešķir līdzekļi no budžeta. Tā katrs klātesošais klausītājs vai skatītājs varēs uzdot konkrētu jautājumu: kā konkrētais kandidāts savu solījumu spēs izpildīt un kādi konkrēti pasākumi tam nolūkam tiks veikti. Savukārt visi skatītāji vai klausītāji savu uzticēšanos konkrētai partijai vai kandidātam varēs izteikt ar visiem iespējamiem elektroniskiem balsošanas veidiem. Rezultātā vēlētāji gūs pilnīgāku priekšstatu par katru kandidātu, viņu izvēle būs daudz pamatotāka un spēsim ievēlēt daudz kvalitatīvāku Saeimu. Tieši varas partiju monopltiesības uz varu, ir iemesls to politiskai bezatbildībai un tikai pastāvot reālai iespējai netikt atkārtoti ievēlētiem, palielinās partiju politisko atbildību.

Tieši haotiskas priekšvēlēšanu reklāmas, bija galvenais cēlonis pirmskara Latvijas parlamentāras valsts pārvaldes modeļa neveiksmei un šodien mēs šo pašu kļūdu atkārtojam. Nodrošinot pārdomātas, valsts apmaksātas debates, lai vēlēšanās varētu balsot par labāko kandidātu,  varēsim sasniegt labāku  rezultātu arī Parlamentārā valsts pārvaldē.

Pašreizējās Saeimas modeļa galvenā pretruna ir tā, ka kvalificētu speciālistu sagatavotus likumu projektus apstiprina gadījuma rakstura ievēlēti deputāti. Tagad jau kā parodija skan 100 gudras galvas vai tautas kalpi. Šādos apstākļos vispirms jau politizētas komisijas izstrādā konkrētiem cilvēkiem viņu biznesa interesēm izdevīgus nosacījumus, bet deputāti, pakļaujoties koalīcijas prasībām, spiesti par tiem balsot. Tā pašreizējā Saeima ļoti lielā mērā kalpo praktiski katras partijas vadošo deputātu un tiem pietuvināto personu biznesa interesēm.

 Pieņemsim, ka tautai ir izdevies ievēlēt gudru un visādi piemērotu Prezidentu ar plašām pilnvarām. Viņa tiešā pakļautībā ir visu nozaru ministri, kuri atbildīgi vada savu nozari un izstrādā rūpīgi pārdomātus konkrētus likumu projektus. Tad tagad cik kompetentai un atbildīgai ir jābūt Saeimai, lai tos apstiprinātu? Nu rodas vajadzība lai mums būtu reāli šīs 100 gudrās tautas kalpu galvas. Tagad ir nepieciešamība lai tādas arī atrastu un ievēlētu. Bet vai ir nepieciešamas visas 100 galvas, varbūt pietiktu ar krietni mazāku skaitu? Jau tagad, vismaz skaitās, ka aktīvi strādā nedaudz vairāk kā puse deputātu. Pārējie sēž opozīcijā. Galvenais uzdevums tagad būtu panākt, lai šis samazinātais skaits deputātu tiešām būtu pietiekoši kompetenti un spētu strādāt ar vislielāko atbildības sajūtu.

Līdz šim vēlēšanās izvēlam konkrētus cilvēkus pamatojoties uz viņu solījumiem par turpmāko rīcību. Bet galvenais jau ir kādus lēmumus šie deputāti pieņems, nevis kuri tie konkrēti būs. Tātad varbūt būtu labāk ar iespējamiem elektroniskiem balsošanas veidiem izteikt mūsu visu attieksmi pret ievēlēto deputātu rīcību, atbalstīt viņu darbu vai nē? Ja šādā veidā vairākums cilvēku izsaka neapmierinātību ar deputātu darba rezultātu, tad viņus nomaina. Domāju, ka šodienas mūsu valsts ekonomiskā stāvokļa vērtējums būtu ļoti negatīvs, tātad būtu jāmaina cilvēki, kuri mūsu tautsaimniecību vada.

Pašreizējā Saeimas variantā pēc gadījuma rakstura cilvēku ievēlēšanas tiek veidotas specializētas komisijas likumu detalizētai izstrādei. Pašās 30-to gadu beigās K. Ulmanis sāka veidot Tautas pārstāvniecību jau no konkrētu nozaru pārstāvjiem. Vispirms tika izveidotas, sīkās apvienojot, visu nozaru biedrības, kuras izvirzīja savus pārstāvjus uz attiecīgo kameru. Bija domāts, ka šīm kamerām būs likumdevēja tiesības. Tā no 1934. līdz 1936. gada 15. maijam tika izveidotas Tirdzniecības un rūpniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības un Darba kameras. Tās visas kopā veido Valsts saimniecības padomi, kura varētu būt pašreizējo ministriju līmenī. 1938.gada 5.maijā izveidotā Rakstu un mākslas kamera kopā ar Profesiju kameru veidoja Valsts kultūras padomi. Tā toreiz mēģināja izveidot katras nozares pārstāvniecību likumdevēja līmenī jau tieši no katras nozares biedrības. Šajā sakarā K. Ulmaņa sacītais „Likumdošanā darbosies tieša tautas pārstāvniecība, bet tā vairs nebūs politisko partiju kopsapulce.” K. Ulmanis ceļinieks, diktators, moceklis. 363. Lpp. Diemžēl visu šo jauninājumu ieviešanu pārtrauca Latvijas okupācija. Tagad tikai atliek mūsu paaudzei to izvērtēt, derīgo pārņemt un censties realizēt mūsdienās, lai vēlreiz Latviju darītu bagātu un skaistu.

Jānis Labrencis

2015-01-17

 

                                                   

Latvijai nepieciešamās reformas

 Mūsu, pie varas tikušie deputāti, izskatās, ka pilnīgi nemaz neredz galveno mūsu valsts problēmu: neattīstīto ražošanu ar tai sekojošo bezdarbu, nabadzību, zemo dzimstību, darba spējīgo cilvēku masveida emigrāciju un arvien lielāku imigrantu pieplūdumu Latvijā. Līdz šim esam cīnījušies tikai ar neattīstītās ražošanas sekām, bet ne ar cēloņiem.

Mums ir bijuši dažādi, par dārgu naudu sacerēti ieteikumi, kā cīnīties, piemēram, pret zemes pārdošanu ārzemniekiem, bija reemigrācijas programma, bet visas šīs un daudzas citas problēmas ir tikai sekas daudzām mūsu ekonomikas aplamībām. Neviens deputāts, ne arī ministrs nav jautājis, kādēļ mūsu cilvēki pamet laukus, pamet Latviju un tur, svešumā strādā, bet savās tēva mājās nē?

Pavērosim, cik ir jebkurā lielveikalā pārdošanā Latvijā ražotas preces? Lasīju, ka no visas patērētās pārtikas, tikai aptuveni puse ir mūsu pašu ražotā. Bet kā ir ar nepārtikas vai rūpniecības precēm? No visām precēm atradīsim, ka Latvijā ražo Liepājas kafiju, ir kāda Auroras zeķe, Laimas konfektes un vēl kādu preci atradīsim. Bet kādas ir izredzes, ka no daudzu simtu importa preču klāsta, pircējs izvēlēsies tieši Latvijā ražoto? Gauži niecīgas! Bet ražot var tikai to, ko var pārdot. Tātad, ja ir mazas izredzes pārdot, tad ir arī tikpat mazas iespējas to ražot. Tieši tādēļ mums ir jāattīsta vienlaicīgi visu veida preču ražošana un realizācija, vispirms savā, iekšzemes tirgū. Latvijas apstākļiem piemērotākais tautsaimniecības modelis būtu, kurā mūsu lauki mūs visus pabaro, bet pilsētas visus apkalpo, bet lieko un iespējamo eksportējam.

 K. Ketners kopā ar O. Lukāšinu sarakstītā grāmatā Nodokļi ES un Latvijā raksta: Nodokļu politika ir instruments, ar kura palīdzību var ietekmēt valsts ekonomiku, stimulēt vai bremzēt kādas nozares vai tautsaimniecības sektora attīstību, ietekmēt kādas valsts teritorijas attīstību. Tātad mums ir obligāti jāmaina nodokļu politika, jālikvidē PVN priekšapmaksa un jādiferencē patēriņa nodoklis. Nav pieņemams arī darba spēka nodoklis VSAOI. Šāds nodoklis, ja cilvēks ir pieņemts oficiāli darbā, veicina nelegālo nodarbinātību. Tā vietā no strādājošo algas būtu ieturami atskaitījumii pensijai. IIN būtu ieturams tikai no ļoti lielām algām, piemēram virs 1000 E mēnesī. Visa veida pabalsti būtu maksājami neatkarīgi no pēdējās algas lieluma un tikai maz un vidēji nodrošinātiem.

Kāda tad izskatītos nodokļu sistēma bez šāda PVN? Jau 1990. gada 20. decembrī toreizējā Latvijas Republikas AP pieņēma likumu par peļņas nodokli. Šajā likumā noteica nosacījumus kā aprēķināt peļņu un tika noteiktas peļņas nodokļa likmes. Pašreiz vispirms maksājam PVN un pēc tam, pēc pārpalikuma principa, sedzam ražošanas izmaksas un darba algas. Peļņas nodokļa gadījumā otrādi, vispirms sedz ražošanas izmaksas, tai skaitā normālas darba algas, tad aprēķina peļņu un peļņas nodokli. Neiekasētā PVN priekšapmaksa zudumā neiet, bet ražošanas procesa beigās dod lielāku pievienoto vērtību un varam iekasēt lielāku peļņas nodokli. Šāds peļņas nodoklis ir visīstākais preces pievienotās vērtības nodoklis, jo preces pievienotā vērtība, izteikta naudas izteiksmē un ieskaitīta uzņēmuma kontā ir tā  peļņa.

Atradu datus, ka arī ASV galvenais nodoklis ir UIN, bet veikalā pie preču cenas skaita klāt katrā štatā savādāku pārdošanas nodokli. Lielākais nodoklis ir Kalifornijas štatā, tikai 8,25%. Pārējos štatos mazāks, bet Aļaskas štatā un vēl četros, ar nelabvēlīgiem cilvēku dzīves un darba apstākļiem, pārdošanas  nodokļa nav.

Ieviešot šādu nodokļu sistēmu, ražošanas attīstībai tiks nodrošināti vislabvēlīgākie nosacījumi. Turklāt ir iespējams peļņas nodokļa likmi un pārdošanas nodokli samazināt virzienā uz valsts nomalēm. Pārdošanas nodokli varam noteikt katram veikalam savādāku. Lielajos pilsētu lielveikalos, ar ļoti lielu preču sortimentu un apgrozījumu varam atstāt pašreizējo 21%, bet mazākos veikaliņos, arī pilsētās, likme varētu būt ne lielāka kā 15%. Šajos mazajos veikalos galvenokārt pārdod Latvijā ražotās preces, kurām tagad būs mazāks pārdošanas nodoklis un viņas kļūs lētākas. Šajā sakarā vēlreiz K. Ketners: Nodokļiem un nodevām jāveicina valsts sociālā un ekonomiskā attīstība, kā arī jāveicina iedzīvotāju nodarbinātība. To var panākt, samazinot un diferencējot nodokļu likmes un piešķirot nodokļu atlaides.

Pārdošanas nodokli, kurš iekasēts pārdodot importa preces, vajadzētu ieskaitīt valsts budžetā, bet pašu ražoto preču pārdošanas nodokli, visu vai daļēji, būtu jāieskaita tās pašvaldības budžetā, kuras teritorijā prece pārdota. Tā pašvaldību budžets būs atkarīgs no saimnieciskās darbības tās teritorijā un viņām nebūs izdevīgi būvēt importa preču lielveikalus, bet vairāk attīstīs vietējo, pašu ražoto pārtikas un nepārtikas preču tirgu.

Pašreizējo lauku stāvokli labi raksturo Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra vadītājs M. Cimermanis: Latvijas laukos līdz šim ieguldīti 1,4 miljardi latu (kopš iestāšanās ES), bet iedzīvotāju skaits samazinājies par 20 % (patiesībā daudz vairāk), atdeve zemākā Baltijā, turklāt līdz pat 40% saimniecību strādā pelēkajā ekonomikā bez motivācijas legalizēties (citāta beigas). Arī lauku attīstību visvairāk kavē jau pieminētā PVN sistēma. Nesamērīgi sarežģītā atbalsta maksājumu piešķiršana liedz brīvu pieeju attīstībai nepieciešamiem līdzekļiem tieši mazāk attīstītām saimniecībām. Pašreizējā līdzekļu sadale attīstībai nepieciešamos līdzekļus novada lielajām saimniecībām, kurām tie nemaz vairs nav nepieciešami. Daudzi autori apgalvo, ka tieši vienotie platību maksājumi visvairāk veicina industriālās lauksaimniecības modeli.

Lielu daļu šo trūkumu novērsa 1990. gada 20. decembrī pieņemtais likums par Zemes nodokli. Šis likums noteica, ka visi, kam ir lietošanā zeme, maksā zemes nodokli un ir atbrīvojami no peļņas un nekustamā īpašuma nodokļa. Zemes nodoklis tika noteikts atkarībā no saimniecības atrašanās vietas un zemes auglības. Tā piemēram dažām Rīgas tuvumā esošām saimniecībām bija jāmaksā 96 rbļ. par ha  aramzemes, bet Latgalē tikai 10 rbļ. Esmu izstrādājis datorizētu zemes nodokļa aprēķinu atkarībā no saimniecības atrašanās vietas, lieluma, zemes auglības, valsts ieguldītiem līdzekļiem un citiem faktoriem. Atbalsta maksājumi būtu piešķirami maksimāli vienkārši, individuāli katrai saimniecībai, turklāt pēc to piešķiršanas, zemes nodokli varētu nedaudz palielināt. Tā saimniecības maksātu valstij nodokli, nevis bankām procentus. Tad nebūtu nabaga valsts, bet bagātas bankas. Mums ir nepieciešama cita Latvija, cita veida valsts pārvalde un nodokļu sistēma.

Daudzi ekonomisti teiks, bet vai ES to mums atļaus? Citēšu dažu autoru šajā sakarā teikto. Likumdevēji Briselē un Strāsburgā pamatojas uz dalībvalstu suverenitātes atdzīšanas principu iekasēt savā teritorijā nodokļus un veidot savas valsts budžetu (citāta beigas). Ķelnes Universitātes ekonomikas zinātņu doktors Kārlis J. Āboliņš portālā Brīvā Latvija iesaka neubagot lielākus tiešmaksājumus, bet iestāties par to likvidēšanu. Tā vietā pieprasa maiņu no industriālās uz videi draudzīgāku ilgtspējīgu lauksaimniecību, tādēļ vienotie platību maksājumi jāaizstāj ar inovācijas atbalstiem. Arī bijušais finanšu ministrs A. Vilks Neatkarīgā Rīta avīzē rakstīja: Briselei jāuzrauga dalībvalstis, bet nodokļu politikas veidošana jāatstāj valstu pašu ziņā. Bet vai ņemot vērā tik ļoti lielās patreizējā PVN un vienoto platību maksājumu atšķirības dažādās ES dalībvalstīs, varam runāt par kaut ko vienotu?

 Tātad viss ir atkarīgs no mūsu pašu varas pārstāvju gribas, situācijas izpratnes un atbildības sajūtas par pašreizējo stāvokli valstī.

Tikai izdarot kardinālas nodokļu un citas ar ražošanu saistītas reformas, spēsim panākt reālu Latvijas tautsaimniecības attīstības kāpumu.

Atgriešanās.

Šajā vietnē es gribētu runāt un aicināt to darīt arī citiem, par mūsu valsti, par Latviju, kāda viņa reiz bija, ir un kādu mēs to vēlētos redzēt un atstāt nākamām paaudzēm. Lielākā mūsu valsts šodienas traģēdija ir tā, ka mūsu darba spējīgie cilvēki pamet mūsu valsti. Tā ir neaprakstāma traģēdija vispirms jau šiem cilvēkiem un mūsu valstij, paliek pamesti bērni un bez apgādniekiem veci cilvēki. Valsts bez savas tautas ir tikai tukša zemes teritorija, kuru ātri vien apgūs svešas valstis un tautas. Tieši tādēļ es šai vietnei devu nosaukumu Atgriešanās. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam tik vieglprātīgi pamest mūsu valsti. Visdārgākais ir tas, kā mums nav. Tikai tad, kad mums vairs nebūs savas valsts, mums nebūs arī savas tautas un valodas, tad mums šīs lietas liksies visdārgākās, tikai tad būs par vēlu savu rīcību nožēlot. Daudzi, arī pie varas esošie, esam neziņā, kā no šīs situācijas izkļūt. Šajā vietnē, izmantojot savu ilggadējo pieredzi un pieejamo informāciju, centīšos piedāvāt savu redzējumu un uzklausīt citu viedokli, kā attīstīt mūsu valsts tautsaimniecību un veidot mūsu politisko valsts pārvaldi. Tikai skaidri saskatot ceļu, kurš mums ejams, mēs būsim pārliecināti par savas rīcības pareizumu. Tikai tad mēs varēsim droši raudzīties nākotnē, ja spēsim mūsu valstī nodrošināt tādu tautsaimniecības attīstības pakāpi, kurā ikviens spēs atrast savām interesēm un spējām atbilstošu darbu ar pienācīgu atalgojumu, bet šodienas aizbraucējus varēsim svinīgos apstākļos sagaidīt Rīgas lidostā ar dziesmu Nekur nav tik labi kā mājās.

   Jānis Labrencis.    2014.-10.-5.

Latvija toreiz un tagad.

Latvija toreiz un tagad.

     Pirmskara Latviju mūsu senči izcīnīja grūtās un asiņainās cīņās reizē karojot pret diviem ienaidniekiem, kā austrumos pret krieviem, tā rietumos pret vāciešiem. Nupat iznākušajā grāmatā „Labie gadi” tās autors Alfrēds Bērziņš raksta: 630 dienas ilgajā atbrīvošanās karā Latvija zaudēja 154 kritušos un bezvēsts pazudušos virsniekus un 2880 kareivjus (citāta beigas). Liela daļa virsnieku pēc kara sekmīgi piedalījās jaunās Latvijas valsts veidošanā un pārvaldīšanā un bija mūsu valstij uzticīgi miera laikā, tik pat, cik atbrīvošanās cīņās.

         Diemžēl to nevar teikt par mūsu šodienas Latvijas valsts vadītājiem, sevišķi neatkarības sākumā. Ļoti daudzi no viņiem agrāk tādu neatkarīgu Latviju pat sapņos negribēja redzēt. Viņi veikli izmantoja savu agrāko gadu pieredzi propagandas un vadošā darbā, lai nobīdītu malā cilvēkus, kuri tiešām no sirds vēlējās atjaunot brīvu un neatkarīgu Latviju. Pēdējā LPSR AP notika diskusija, kādu Latviju turpināt? Tika piedāvāti trīs varianti: turpināt tādu pašu AP kā līdz šim, otrs variants bija Juristu biedrības piedāvātais tautas vēlēts prezidents un trešais variants Tautas sapulce. Diemžēl šīs AP darbības laiks beidzās un netika izdarīta nekāda izvēle.

       Pēdējā AP tās darbības sākumā bija diskusijas par pilsonības jautājumiem, bet kādu Latviju turpināt, tādu diskusiju stenogrammās es neatradu. Man atmiņā ir Gorbunova jautājums, kādu Latviju turpināt? Pats tālāk ieteica turpināt Stučkas Latviju, jo tā esot bijuse demokrātiska republika, bet Ulmaņa Latvija bijuse diktatūra. Uz šādu piedāvājumu deputātos bija dzirdama liela neapmierinātība. Tad es atceros Gorbunova tālāk teikto: Tādā gadījumā Latvija jāveido kā daudzpartiju parlamentāra valsts, jo tāda ir pasaules valstu prakse (citāta beigas). Diemžēl nebija neviena deputāta, kurš atgādinātu, ka šāda parlamentāra valsts, Latvija jau bija un guva ļoti negatīvu pieredzi. Latvija savus labākos gadus sasniedza drīzāk kā prezidentāla republika ar ļoti plašām prezidenta pilnvarām. Nav tiesa, ka K. Ulmanis darīja visu viens pats. Vēlreiz gribu citēt A. Bērziņu: Pirmo Ministru kabinetu Ulmanis pēc pārmaiņām sastādīja, vadoties ne vien no piemērotības, bet arī no piederības agrākiem Saeimas nogrupējumiem, īstenībā tā bija neoficiāla koalīcijas valdība, kurā ienāca ministri vai no visām lielākām latviešu pilsoniskām partijām (citāta beigas).

 Izvēloties parlamentāras valsts modeli, bijušie kompartijas līderi labi saprata, ka pārējās partijas nebūs spējīgas konkurēt ar viņu politiskā darba pieredzi un viņi būs vadošā partija Latvijas Ceļš.  Pēdējās AP laikā premjera Godmaņa vadībā sākās visaptveroša Latvijas ekonomikas un saimnieciskās dzīves graušana. Tieši tādēļ Godmanis nebija iecienīts premjers iedzīvotāju vidū un uzņemoties vadīt Tautas Frontes frakciju pirms 5. Saeimas vēlēšanām, apzināti panāca to, ka cilvēki vairs nebalsoja par TF un tā neiekļuva Saeimā.

      Vienlaicīgi šajā periodā aktīvi sāka savu darbību Inerfronte. Žurnālists M. Ziemiņš savā grāmatā Trešā Atmoda raksta: Sevišķi slepenās Kremļa instrukcijas Latvijā pārpublicēja Interfrontes laikraksts Jūrmala krievu valodā. Tajā ir vesela sistēma rūpīgi pārdomātu pamācību, kā ieņemtajā valstī panākt pilnīgu metropoles ietekmi. Pavisam instrukcijā ir 45 punkti. Lūk tikai daži no tiem. Likumdošanā jāpanāk, lai visi tiesiskie un organizātoriskie rīkojumi nebūtu precīzi un saskaņoti. Panākt, lai tiktu izveidotas uz reiz vairākas komisijas, neviena no kurām nebūtu tiesīga pieņemt galīgo lēmumu. Panākt visu līmeņu administratīvā aparāta maksimālu palielinājumu, pieņemt darbā tādas personas, kas centīgi pilda uzticētos pienākumus, bet neiedziļinās lietas būtībā. Politiku attiecībā uz individuālo zemniecību, veidot tādu, lai saimniekošana neatmaksātos, ražotā produkcija būtu zemas kvalitātes, bet pārtiku iztikai nāktos ievest. Panākt, lai visos amatos strādājošie saņemtu pēc iespējas zemākas algas, jo sevišķi veselības, izglītības un tiesu sistēmā strādājošie. Nesaukt pie atbildības tās personas, kuras partija izvirzījuse vadošā amatā, īpašos gadījumos pārcelt paaugstinātā amatā citur. Censties privatizēt visus lielos objektus: fabrikas, veikalus, namus Jūrmalā. Jo vairāk mēs šeit būsim, jo drīzāk mēs Latviju atgriezīsim Krievijas sastāvā (citāta beigas).

     Šodien varam droši apgalvot, ka visi šīs instrukcijas norādījumi ir izpildīti ar ļoti lielu uzviju. Mūsu valsti pat cilvēki ir masveidā pametuši, zeme pārdota, meži izcirsti un pārdoti. Mēs tiekam virzīti pēc Ukrainas scenārija. Vispirms valsti noved līdz bankrotam, tad sākas ekonomiskie nemieri, kuri pāraug politiskos ar krievu aktīvistiem priekšgalā un Krievijas karogu gaisā.

       Šodienas Latvijas valstiskuma saglabāšanas vienīgā izeja ir strauja ražošanas attīstība, lai maksimāli palielinātu iedzīvotāju nodarbinātību. Vispiemērotākais Latvijas tautsaimniecības modelis būtu, kad mūsu lauki mūs visus pabaro, bet pilsētas visus apkalpo, iespējamo eksportējam, bet importējam tikai to, ko paši nespējam saražot. K. Ketners kopā ar O. Lukāšinu sarakstītā grāmatā „Nodokļi ES un Latvijā” raksta: Nodokļu politika ir instruments, ar kura palīdzību var ietekmēt valsts ekonomiku, stimulēt vai bremzēt kādas nozares vai tautsaimniecības sektora attīstību, ietekmēt kādas valsts teritorijas attīstību (citāta beigas).

      Tad kāda ir mūsu nodokļu politika?  Mums galvenais ir PVN tipa nodoklis, kurš reizē arī saucās patēriņa nodoklis. Bet kas ir patēriņš? Nav vienalga, vai es nopērku degvielu, ieleju vieglajā mašīnā un braucu uz Jūrmalu atpūsties, vai ieleju traktorā un braucu art. Pirmajā gadījumā tas  tiešām ir patēriņš, bet otrajā ražošana. Maksājot ražošanas sākumā, tā saucamo PVN priekšapmaksu, mums izņem pašreiz 21% no ražošanai paredzētiem līdzekļiem!!! Lai nodoklis būtu labvēlīgāks ražošanas attīstībai, to nekādā gadījumā nedrīkst iekasēt no ieguldījumiem ražošanā. Tas būtu pieļaujams tikai valstīs ar augsti attīstītu ražošanu, nolūkā lai gūtu lielākus ieņēmumus budžetā uz tālākas ražošanas attīstības rēķina. Eiropas attīstītākās valstis, tādas kā Vācija, Anglija, Skandināvijas valstis un citas, ir spējīgas iekasēt ražošanai neizdevīgāku nodokli, reizē  saņemt budžetā lielākus ieņēmumus. Turpretim valstis ar vājāku ekonomiku spēj maksāt ražošanas attīstībai labvēlīgāku nodokli, bet ieņēmumus budžetā var palielināt tikai palielinot ražotāju un nodokļu maksātāju sakaitu.

Šādu nodokli ar likumu pieņēma jau 1990.gada 20.decembrī. Rūpnieciskā ražošanā tas bija peļņas nodoklis, bet lauksaimniecībā  zemes nodoklis. Peļņas nodokli, kā zināms, aprēķina no uzņēmuma gūtās peļņas. To savukārt aprēķina no uzņēmuma gūtiem bruto ieņēmumiem atskaitot ražošanas izmaksas, tai skaitā arī normālas darba algas, no kurām atskaita iemaksas pensiju fondā. Šajā gadījumā neiekasētā PVN priekšapmaksa iet cauri ražošanas procesam un dod reālu lielāku preces pievienoto vērtību, līdz ar to lielāku peļņas nodokli.

ASV pie preču cenas skaita klāt katrā štatā savādāku pārdošanas nodokli. Lielākais šāds nodoklis ir Kalifornijas štatā 8,25%. Pārējos štatos mazāks, bet piecos štatos ar cilvēkiem nelabvēlīgiem darba un dzīves apstākļiem nodokļa nav. Tāds ir arī Aļaskas štats.

 Kādu patēriņa nodokli mēs varam iekasēt no Latvijas pamestajām nomalēm? Tagad arī šeit varētu piemērot samazinātu patēriņa nodokli. Peļņas un pārdošanas nodokļus var samazināt visos attālākos valsts nostūros. Tas ievērojami veicinātu šo pamesto vietu attīstību. Vēlreiz gribu citēt K. Ketneru un O. Lukāšinu: Nodokļiem un nodevām jāveicina valsts sociālā un ekonomiskā attīstība. To var panākt, samazinot un diferencējot nodokļu likmes un piešķirot nodokļu atlaides. (citāta beigas)

Tieši tāpat ir diferencēts lauksaimniecībā zemes nodoklis. Tika noteikts, ka saimniecības Rīgas tuvumā maksās pat 96 rubļus par ha. aramzemes, bet Latgalē atsevišķas saimniecības maksāja tikai 10 rubļus par ha. aramzemes. Tā toreiz bija paredzēts vienmērīgi attīstīt mūsu valsti.

Diemžēl jau 1994. gadā 5. Saeima šos likumus atcēla un ieviesa PVN. Pirms 12. Saeimas vēlēšanām iesūtīju partijām NSL, Reģionu partijai, NA un Konservatīvajai partijai ierosinājumu vismaz izskatīt šādas nodokļu reformas. Diemžēl neviena no minētajām partijām pat neturēja par vajadzību atbildēt. Tad kādas pārmaiņas mēs varam gaidīt? Pilnīgi nekādas!! Solījumi samazināt UIN vai IIN neko nedos, jo mums jau nav vairs ne ražotāju ne arī strādājošo, kam šos nodokļus samazināt. Arī prasība samazināt PVN pārtikai tikai ļaus iedzīvotājiem nedaudz samazināt izdevumus, bet samazinās budžeta ieņēmumus un kopējo ražošanu neietekmēs. Darba spējīgo cilvēku brīva iespēja meklēt darbu citās ES valstīs ir tikai vienīgā izeja šiem cilvēkiem, bet mūsu valstij tā ir katastrofa. Kad pirms kara  cilvēki masveidā gribēja pamest Latviju, bet Ulmanis to neļāva jautājot, kas notiks ar Latviju, ja mēs visi viņu pametīsim? Tieši tāpat es gribu jautāt tagad, kas notiks ar Latviju, ja mēs turpināsim viņu pamest? Tāpēc es aicinu ikvienu lapas apmeklētāju piedalīties izsakot savu viedokli komentāru veidā. Neviens cits mūsu vietā neko nedarīs. Mūsu pārticība ir jāizcīna tikai mums pašiem.

Jānis Labrencis     2014-10-20